Sociālajos medijos sekoju līdzi dažiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, kuru viedoklis ir interesants un raisa pārdomas. Tādu nav daudz, bet viens no viņiem ir Nils Sakss-Konstantinovs, bērnu un pusaudžu psihoterapeits. Pavisam nesen viņš dalījās pārdomās par satraucošo un prātam neaptveramo incidentu Jūrmalā, kas noteikti katram lika pārdomā, cik tad droša ir vide, kurā dzīvojam, kurā aug un mācās mūsu bērni.
“Ir atkal noticis pusaudžu vardarbības uzliesmojums. Šoreiz, iespējams, nopietnākais no pēdējā laikā pieredzētajiem – viens pusaudzis ir noslepkavojis otru. Turklāt tas nav noticis kautiņā, neveiksmīgā sitienā vai kritienā, bet viens zēns nodūris otru ar nazi. Tātad viņš šo nazi nēsāja līdzi. Tātad uzbrukums vai slepkavība bija tikai laika un neveiksmīgas sakritības jautājums. Tātad viņš noteikti nav vienīgais tāds padsmitnieks, kurš vazājas pa ielām ne tikai ar nelāgiem nodomiem, bet arī ieročiem. Tātad – ko ar šādiem augstākā riska pusaudžiem darīt?” tā savā “Facebook” kontā raksta N.Sakss-Konstantinovs.
Viņš arī min, ka ir nelāga deja-vu sajūta, jo nākas atgriezties pie jauniešu vardarbības jautājuma ar nepatīkamu regularitāti. “Ik pēc trim mēnešiem. Pēc Liepājas gadījuma. Pēc Ogres gadījuma. Pēc jauniešu bandas Ziepniekkalnā gadījuma…Parasti atbildes noslēdzas ar garām sapulcēm, ekspertu nosodījuma vardarbībai, runām par agrīnās prevencijas nozīmi un kāda jauna algoritma izstrādi,” pesimistisks ir speciālists. Tiesa gan, viens labums no visām pārrunām, sapulcēm un apspriedēm tomēr ir – nākotnē taps “Terapeitiskā māja”. Jaunveidojamajā iestādē bērniem – augsta riska pusaudžiem – tiks piedāvāta terapijā balstīta palīdzība un iespēja kvalificētu speciālistu vadībā strādāt ar savām uzvedības problēmām, lai veiksmīgi atgrieztos ikdienas dzīvē un sabiedrībā.
Ideja nav peļama, jo pat valdības pārstāvji nenoliedz skumjo patiesību – problēmjauniešus, kas patiešām apdraud sabiedrību, pat īsti nav, kur likt. Nemaz nerunājot par visiem tik “iemīļoto” iekļaujošo izglītību, kas jau ir pierādījusi, ka pedagogiem un skolotājiem trūkst spēju, zināšanu, atbalsta, lai ar skolēniem, kas ir vardarbīgi fiziski vai emocionāli, tiktu galā. Bet ir jāiekļauj, citiem ir jāpieņem viņi, jo tā taču pienākas. Līdz kartējam brīdim, kad, kā min N.Sakss -Konstantinovs, kāds smagi cieš.
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere atzīst, ka “Latvijā šobrīd nav strukturēta, mērķtiecīga stacionāra pakalpojuma augsta riska jauniešiem, kuri apdraud sevi vai citus cilvēkus. Pusaudža uzvedību lielā mērā ietekmē vide, kurā viņš atrodas. Ja pusaudzis ir vardarbīgs pret sevi vai citiem, dažkārt ir nepieciešams izņemt viņu no ierastās vides, lai viņam palīdzētu. Taču pusaudžu uzvedības problēmas nevar risināt atrauti no situācijas, kur tās attīstījās. Neradot piemērotu atbalsta pakalpojumu augsta riska jauniešiem, mēs veidojam tiešus draudus gan viņu dzīvībai un veselībai, gan sabiedrības drošībai.” Lūk, šis arī viens no pamatojumiem, kāpēc tapusi ideja par “Terapeitisko māju”.
Doma noteikti nav slikta, lai arī nosaukums šķiet ļoti saudzējošs un maigs – vai par vienaudža nogalināšanu nepienāktos kāda bargāka termina lietojums? Skumjā ziņa ir tā, ka “Terapeitiskā māja” vēl ir tikai idejas stadijā un tie pusaudži, kuri tur varētu nonākt, šobrīd visdrīzāk ir tikai zīdaiņi vai nav vēl piedzimuši. Tātad problēma paliek – ko darīt ar tiem, kas apdraud mūsu bērnus un sabiedrību kopumā?
“Šobrīd ir jau “gatavi” pusaudži – tie, kas staigā pa ielām nekontrolēti un bruņoti, tie, kas smagi lieto vielas, uzbrūk un arī slepkavo, tie, kuri nokļuva uz ielām, kad tika aizslēgti “Naukšēni” un vietā nekas tā arī netika radīts, tie, kas vienkārši šobrīd ir starp mums – jauni, bīstami un nekontrolēti. Bet vienlaikus – viņi tāpat ir bērni un tātad mūsu visu atbildība. Pusaudži, kuriem šobrīd vienkārši NAV NEVIENA risinājuma,” tā N.Sakss-Konstantinovs.
Jāpiekrīt, ka visi bērni ir sabiedrības kopīga atbildība, tomēr ir dīvaini domāt, ka ar tādiem jauniešiem jāturpina apieties saudzīgi un uzmanīgi. Kaut kur galīgi greizi ir aizgājusi paradigma par to, ka cilvēkam ar “garīgajām traumām” pienākas vien saudzīga, maiga, sevišķi rūpju pilna pieeja. Par nežēlību, pat ja tā būtu bijusi neapzināta, tomēr jābūt kādam sodam, nevis tikai palīdzībai risināt problēmas. “Arī šis Jūrmalas pusaudzis, kurš tagad kļuvis par slepkavu, gāja parastā skolā un dzīvoja tepat starp mums parastā vidē. Un viņš jau bija pamanīts. Tikai nebija piemērotas vietas, kur šādu puisi varētu droši likt…,” ierakstu noslēdz pazīstamais bērnu un jauniešu psihoterapeits. Nākas vien piekrist, un nu jau, šķiet, jāvēro ne vien katrs drūmāka paskata vīrietis aizdomīgā gaitā, bet arī pusaudži, kas dīvaini klīst pa ielām vai dirn kādu sabiedrisko vietu nostūros.
Komentāri