Ar šo stāstu portāls www.bernunami.lv sadarbībā ar bērnu aizsardzības sfērā strādājošiem speciālistiem aizsāk stāstu un diskusiju sēriju par bērnu namu bērniem, adopciju un audžuģimenēm. Publicēto stāstu mērķis ir apzināt bērnu stāvokli Latvijas aprūpes iestādēs, iesaistīt diskusijās sabiedrību, aizstāvēt šo bērnu intereses un, galvenais, veicināt bērnu nokļūšanu ģimenēs.
Bērni no bērnu nama X jeb divu bērnu dzīves stāsti ar laimīgām beigām Par iemeslu turpmāko divu stāstu publicēšanai, ir bērnu namu audzēkņu nedrošais stāvoklis Latvijā, un daudzie aizbildņu, audžuvecāku un bērnu “briesmu” stāsti par piedzīvoto šajās iestādēs. Kā pret bērniem izturās bērnu namos? Kāpēc viņu smagās slimības diagnozes ātri vien samazinās vai izzūd pavisam pēc nonākšanas ģimenē? Kāpēc bērni, kuri nāk no bērnu nama, ir bailīgi un klausa tikai pavēlēm? Vai esiet ar šiem jautājumiem kādreiz saskārušies? Aicinām pievienoties diskusijai. Lūdzam jauniešus un bērnus, aizbildņus, audžuģimenes, viesģimenes, kā arī citas ieinteresētas personas, dalīties savā pieredzē vai pārdzīvojumos portālā www.bernunami.lv. Vēlamies iekustināt ledu un šādā veidā mainīt bērnu likteņus. Darbinieku vārdi un bērnu aprūpes iestādes nosaukumi netiks minēti. Turpmāk sekos divi stāsti par to, kādā stāvoklī bērni no bērnu nama X nonāca audžuģimenēs un kā cilvēcīga attieksme, kā arī rūpes par bērniem, pārvērta un “izveseļoja” šos mazuļus. Personas, kuras šajos gadījumos bija netieši iesaistītas un redzēja bērnu tiesību pārkāpumus, iesniedza sūdzību Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, lai pārbaudītu reālo stāvokli bērnunamā X, no kura bērni tika izņemti. Atbilde tika saņemta – šajā bērnu aprūpes centrā viss esot vislabākajā kārtībā, jo bērnu tiesību inspekcija, pārrunājot šo situāciju ar bērnu aprūpes centra darbiniekiem, neko ļaunu neesot atklājusi. Tātad, sarunās ar bāreņu nama darbiniekiem nekas bērniem bīstams netika atklāts. Labu darbu veica gan bērnu tiesību inspekcija, dodoties uz šo iestādi un izrunājoties ar darbiniekiem, labu darbu veic arī bērnu nama darbinieki, rūpējoties par mazajiem. Tikai kāpēc bērnu nama bērni ir tik slimi, nespējīgi kontaktēties un bailīgi? Varam pieņemt, ka tā ir nelaimīga sakritība – tieši šajā bērnu namā nonāk “vissmagākie bērni”.
I PIRMAIS STĀSTS Juri 3 gadu vecumā bāriņtiesa ievietoja audžuģimenē. Bērns tika atvests no bērnu sociālās aprūpes centra X novalkātās un izdilušās drēbēs, apavi bija izmēru mazāki nekā Jurīša kāja. Audžuvecāki teica, ka pirms tam, tiekoties ar Jurīti, bērns bija saģērbts normāli
Jura psihiskā un fiziskā attīstība, kā arī sociālās iemaņas neatbilda zēna vecumam. Zēns skatījās sāņus un nekontaktējās ar apkārtējiem, ne pieaugušiem, ne bērniem, pat izvairījās, nerunāja. Medicīnas dokumentos tika norādīts, ka bērnam ir psihiska un fiziska rakstura problēmas, zēns būs ar kustību traucējumiem un īpašām vajadzībām. Uz poda sēdās tad, kad bija nokārtojies pamperos, un šūpojoties varēja uz tā atrasties stundām ilgi. Paniski baidījās no mazgāšanās vannā, mīkstajām mantiņām un baloniem. Rītos no gultiņas izkāpa tikai tad, kad lika to darīt, nemācēja ģērbties.
Jurītis neprata uzvesties pie galda. Nemācēja turēt karoti arī zīmuļus, šķēres, u.c., padzērās un krūzi aizmeta, ēdienu nesakošļāja, bet uzreiz norija, tāpēc sākumā ēda tikai putras, arī augļus, izņemot banānus, nepazina. Nonākot saskarsmē ar ūdeni, mazgājot muti vai rokas, centās dzert. Zēns nespēja uzkāpt pa kāpnēm, ejot pa zāli sapinās un krita. Nepazina smilšu kasti un nemācēja spēlēties. Pēc pusotra gada Juris ir ļoti mīļš zēns, labi kontaktējas ar bērniem un pieaugušajiem. Ir fiziski aktīvs, brauc ar riteni un kājminamo mašīnu, skrien, kopā ar citiem bērniem spēlē dažādas spēles. Var redzēt, ka bērnam ļoti patīk jebkuras fiziskas aktivitātes. Puisēns apguvis galda kultūru, ēd visu, kas tiek pasniegts ēdienreizēs. Arī podiņa problēmas vairs nepastāv. Klausa audžuvecākiem un māk arī izteikt savas vajadzības. Šajā laika posmā audžuvecāki bērnu veda pie vairākiem speciālistiem.tika veiktas masāžas un vingrinājumi, kurus ieteica ģimenes ārsts. Zēns tika pat ievietots pilnīgai diagnozes noteikšanai Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Atzinumā tika norādīts, ka zēns ir psihiski un fiziski pilnīgi vesels, toties zēnam bija vairākas citas medicīniska rakstura problēmas. Jurītim veica operāciju, kuru vajadzēja veikt līdz zēna 1 gada vecumam. Iespējams, ka zēnam nākotnē būtu grūtības kādā mācību priekšmetā, vai uzvedības traucējumi, bet gribas domāt, ka šis būs stāst ar laimīgām beigām, jo zēnam tagad ir īsta ģimene, viņš vairs nedzīvo un, cerams, nekad nedzīvos Latvijā.
II OTRAIS STĀSTS Annu 2 gadu vecumā bāriņtiesa ievietoja audžuģimenē. Uz sociālo aprūpes centru X pēc bērna brauca audžuģimene kopā ar bāriņtiesas priekšsēdētāju. Aprūpes centra darbiniece bija neapmierināta, jo audžuģimenei nebija līdzi drēbes bērnam, par ko savukārt audžuģimene un bāriņtiesas priekšsēdētāja bija neizpratnē – vai tiešām tika domāts bērnu sūtīt bez drēbītēm? Anna tika aizvesta un pārģērbta novalkātā kleitiņā un vecās zandalēs. Anna bija ļoti bailīga, ar pieaugušajiem un bērniem nekontaktējās. Nerunāja, sajūtot sev pievērstu uzmanību, vai kādam svešam ienākot mājās, sāka raudāt. Rītos no gultiņas izkāpa tikai tad, kad lika, viņa bija ļoti nedroša uz kājiņām. Meitenes psihiskā un fiziskā attīstība bija neatbildstoša viņas vecumam. Sākumā kontaktēšanās ar audžuģimeni notika tikai caur komandām, izkāp no gultas ģērbies, sēdi uz poda, piecelies no poda, spēlējies, ēd, utt. Pēc gada. Anna ir kļuvusi par atvērtu un brīvu meteni. Viņa ir iemācījusies kontaktēties ar bērniem un pieaugušajiem, arī svešiem. Apguvusi prasmi pastāvīgi ģērbties, ievērot personīgo higiēnu, iet uz podiņa. Izgājusi masāžas kursu. Tagad piedalās dažādās fiziskās aktivitātēs, skrien, brauc ar riteni, labprāt piedalās kopīgās rotaļās. Iemācījusies pārvarēt savas bailes.
RĪCĪBA Par abiem šiem gadījumiem tika uzrakstīti iesniegumi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem un vardarbību pret bērniem bērnu namā X. Bērni netiek nodrošināti ar pilnvērtīgu veselības aprūpi, netiek attīstītas sociālās prasmes atbilstoši bērna vecumam un fiziskajai attīstībai.
Saņemtajā atbildē bija rakstīts, ka pārbaudes laikā, sarunās ar atbildīgajām personām bērnunamā X bērnu tiesību pārkāpumi netika konstatēti. Jautājums, vai „norājot” audžuvecākus, par nepaņemto apģērbu, bērna klātbūtnē un pārģērbjot viņu novalkātās drēbēs un apaviņos, kuri spiež, jau nav vardarbība? Vai tiešām atstājot aprūpes centru, bērnam pat nepienākas pieklājīgs apģērbs, kurā viņš varētu doties pie savas audžģimenes? Viņš taču netiek paņemts no ielas!
Runājot par šiem konkrētajiem gadījumiem, bērni ir tik mazi, ka viņi nav spējīgi paust savu viedokli, vai izrādīt savu neapmierinātību. Šie mazie bērniņi ir beztiesiski, pakļauti pilnībā pieaugušo rīcībai, kuri bieži vien nav profesionāļi savā jomā un pat nemīl savu darbu. Šāda veida aprūpes centri ir diezgan noslēgta tipa iestādes, ne katrs, kas vēlēsies paskatīties, kā tur jūtas bērni, tiks ielaists. Jautājums, vai tiešām, šo mazo bērnu intereses mūsu valstī neviens neaizstāv?
Komentāri