Pašā septembra viducī Vidzemes Tūrisma asociācija biedriem org anizēja pieredzes braucienu uz Rietumigauniju. Bet mēs ar vīru varējām piepildīt savu jau vasarā apsvērto domu par braucienu uz igauņu salām. Redzētais un izjustais uzbangoja tādas emocijas, ka gribot negribot ekskursijas otrajā dienā ķēros pie piezīmēm. Laba kompānija ir puse no veiksmes, tāpēc reti kurš dodas tūrisma braucienā dziļi vientulīgi, jo vēlāk tāpat nākas ar kādu kooperēties naktsmītnēs un pie galda, tāpat gribas apmainīties iespaidiem un tad nu vientulim nākas kontaktēties ar gluži svešiem cilvēkiem, kas vidējam latvietim nebūt nav tik vienkārši. Uzreiz jāsaka, ka mēs ar Jāni piebiedrojāmies ļoti draudzīgai tūrisma organizatoru saimei un man bija kardināli jāmaina savas domas par šādas Tūrisma asociācijas nepieciešamību. No malas jau īsti neko nevar redzēt, bet tagad zinu, ka 130 asociācijas biedriem ( un visai Vidzemei) ir vitāli svarīga šī nevalstiskā organizācija, kuras biedri iebraucējiem rada paliekošu priekšstatu par Latviju, kuri nepārtraukti mācās un pilnveido savu piedāvājumu. Veiksme ir arī labs vadītājs un Raitim Sijātam piemīt tāda reta īpašība kā plašs skatījums uz lietām, kas īpaši nepieciešama, lai reģionāla apvienība veiksmīgi iesaistītos starptautiskos projektos.
Brauciens sagrāva arī stipri iesakņojušos stereotipu, ka pie igauņiem viss notiek ātrāk, labāk un kvalitatīvāk. Bija vairāk nekā dīvaini klausīties, kā gandrīz vai katrā vietā mums izteica komplimentus – jums Latvijā ir augstāks līmenis, jums jau tas ir sakārtots, jūs esat mums tālu priekšā. Jā, vienu brīdi igauņu tūrisma iestādēm bija stipri zemāks PVN, bet nu arī viņiem tas ir vienā līmenī ar mums. Klausoties Lānes reģiona vadītāja Nēmes Suur atklātās atbildes par valsts politiku, mēs sapratām, ka arī viņi mokās ar reformām un nebūt nevēlas, ka Igauniju sadala četros lielos reģionos (piektais – Tallina) un turpmāk arī viņiem būs jāpakļaujas Pērnavas gubernatoram, sievietes jāved dzemdēt bezgala tālu… viss kā pie mums. Taču daba un līdz ar to tūrisma piedāvājums gan ir stipri atšķirīgs un ļoti saistošs.
Protams, arī Latvijā netrūkst dabas taku, aizsargājamo ainavu, putnu migrācijas vērošanas vietu, kuras esam apskatījuši pirms Pērnavas. Mani vienmēr
fascinējis purvs ar savu neatkātojamo maģiju un noslēpumainību, tāpēc gan Nigulas rezervātā, gan Matsalu nacionālajā parkā, izstaigājot vairākus kilometrus garo dabas taku ar galamērķi – purva ezeriņi un uzkāpšana Baltijā augstākās kāpas skatu tornī, sirdī iestājās tāds miers un apsolījums, ka tālāk būs vēl jaukāk. Tā arī notika.
Haapsalu
jau zināju kā vietu, kur bīskapa pilsdrupās
no 1975. gada ik gadus augustā notiek izrādes par „balto dāmu”, taču, kā
sakāmvārdā – labāk
vienreiz redzēt, nekā simts reizes dzirdēt. Tā ir bezgala burvīga pilsētiņa ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju un diviem dārgumiem – pili un Astrīdas Lindgrēnas grāmatu ilustratori Ilonu Viklandi. Pašiem haapsaliešiem tas esot bija liels pārsteigums, ka Karlsona vizuālā tēla radītāja dzimusi un bērnību pavadījusi viņu pilsētā. Tik stiprs bija dzelzs priekškars, ka tam pāri neatlidoja ziņa par viņu slaveno tautieti un arī pati Ilona, kas nonāca Zviedrijā 2. pasaules kara beigās, apprecējās ar zviedru un saviem bērniem nemācīja igauņu valodu,
necerējusi atgriezties dzimtenē. Kā akmeni sadrupina sīkas ūdens piles, tā krita arī ļaunuma impērija un Ilonas darbi kā dāvinājums atgriezās dzimtenē. No 2006. gada tā bija Ilonas Viklandes ilustrāciju un gleznu galerija, bet šogad vasaras vidū
atklāts viņas muzejs. Lielisks un, kā saka muzeja pedagoģijā -interaktīvs. Ir arī Karlsona istaba un Bullerbijas virtuve (tajā var patiesi cept). Mājas pagalmā bērniem ir dažādas aktivitātes. Ja koka kājas mums jau ir pazīstamas, tad milzu kaķene bija
atklājums, kurš tagad noteikti atradīs vietu arī kādā vidzemnieku viesu mājā. Ir neliela skatuve, Matiasa māja, rokdarbu māja, kur bērni var zīmēt, griezt, veidot, ir arī burvju aka, kura stāsta bērniem pasakas. Vārdu sakot, paradīze ģimenēm ar bērniem un skolēniem. Vecākus noteikti aizkustinās Ilonas oriģināldarbi – vienmēr atcerēšos gleznu ar tukšo stacijas peronu un piecgadīgu meitenīti, suni un dzeltenu čemodānu. Tās ir atmiņas par autores bērnību, kad meitenīte veica ceļojumus starp Haapsalu, kur dzīvoja vecmāmiņa, un mājvietu Tallinā.
Savukārt, bīskapijas pilsdrupas tūristiem var imponēt gan ar milzīgo – 3 ha lielo iekšpagalmu, gan iespēju uzkāpt pils tornī, gan drupu pārdomāto eksponējumu, kuru papildina skaniskais fons it kā kaut kur iekšpusē dziedātu mūki. Ekskursija beidzas ar leģendu – gadsimtiem ilgi, augusta pilnmēness naktīs baptistērijas logā parādās baltās dāmas tēls. Leģenda stāsta, ka kāds no pilskungiem iemīlējies igauņu jaunavā. Lai mīlētāji varētu tikties, meitene nogrieza matus un, piedaloties konkursā, kļuva par arhibīskapa pils kora zēnu un dzīvoja pilī. Kad to beidzot atklāja, sods bija nežēlīgs abiem mīlētājiem – meiteni iemūrēja baptistērijas sienā, bet viņas mīļotais mira bada nāvē soda tornī. Bet mēs, aizmirsuši par mīlētājiem, ēdam lieliskas vakariņas „Veskivigi-Tavern” jahtu ostā.
Mūsu ceļojuma galamērķī – Vormsi salā gide bija pati pašvaldības vadītāja un piedevām vēl latviete. Daina Juristo mūs savaldzina no pirmā acumirkļa – stāstījums
pasniegts gudri, bet ar tik savdabīgu izteiksmi, ko varētu saukt par angļu humoru. Gluži vai jāsāk domāt, ka Igaunijā par pašvaldību vadītājiem strādā ar nesaudzīgu atklātību un izcilu humora izjūtu apveltītas neordināras personas ( arī Nēme Suur, kura uzvārds nozīmē „liels” un viņš arī bija liels
augumā un intelektā). Visas Dainas „ pērles” nav iespējams reproducēt, bet pa kādai tomēr citēšu.
Ievads: „Esmu Igaunijai piederošās zviedru salas latviešu pagastvecene. Vormsi dzīvo 212 iedzīvotāji, tā ir 20 km gara un aptuveni 6,5 km plata Vienu riņķi var izbraukt stundas laikā. Salas nosaukums nozīmē „čūska”. Ir trīs versijas – tūkstoš gadus atpakaļ salas atklājējs bija vikingu virsaitis Orma (zviedriski čūska), kuģa priekšgalu rotāja zvēra galva čūskas veidā vai arī salā ir daudz čūsku. Zviedri bija salas pamatiedzīvotāji līdz 1943. gadam, kad deviņu nakšu laikā divi vācu virsnieki noorganizēja viņu aizbraukšanu uz Zviedriju. Palika desmit cilvēki, kas pieskatīja atstātos lopus, līdz ienāca krievu armija un nedēļas laikā sala
no jauna piepildījās ar cilvēkiem, jo lopi jau bija priekšā.
Mums ir savs sabiedriskais transports – prāmis, kurš katru rītu deviņos, pēc tam, kad ir pienācis autobuss no pilsētas (Haapsalu), dodas uz 9 km attālo salu. Kapteiņi ir izcili. Viktors ir jaunāks, bet piesardzīgāks, toties vecākais kapteinis Pauls brauc arī lielos viļņos un tikai tad, ja arī viņš saka, ka nebrauksim, tad nu patiesi ir skaidrs, ka nevar braukt. Ar prāmi uz salu tiek transportēts viss. Kas var notikt, ja prāmis grimst? Nekas, jo būsim tikai sprīdi zemāk. Jūra ir sekla – vidēji divi metri un prāmis kursē pa speciāli izraktu 30 metrus platu vagu. Tas nekursē tikai ledus iešanas laikā un, protams, ziemā, kad pa ledu pārvietojas ar automašīnām. Vienīgā reize, kad pavasaris „aizkavējās” par nedēļu, bija, kad iepriekšējais veikala vadītājs krita nevienlīdzīgā cīņā ar zaļo pūķi. Viņš kuģu ceļā noslīcināja autobusu un tad pagāja laiks, kamēr to izcēla no prāmja ceļa. Pēdējos gados salā vasaras periodā dzīvo ap 3000 iedzīvotāji. Tie ir salas unikālās dabas pievilināti romantikas, dabas un vientulības meklētāji. Mums ir savs grāfs Volkonskis – no tiem, kas aprakstīti Tolstoja „Karā un mierā”, savs barons Štakelbergs, dzimtai savulaik piederēja ap 60 muižām Igaunijā, starp citu, Kamilla Štakelberga ir dzīvojusi Cēsīs, Kungu ielā un par šo laiku uzrakstījusi romānu ”Vējā izkaisītās lapas”. Vēl mums ir šerifs, pieci ugunsdzēsēji, bērnudārzs ar pieciem bērniem un skola ar 15 skolēniem un jauno direktori, kura tikko atgriezusies no Francijas.”
Turpinājumā būtu vēl vesels romāns, jo Dainas zināšanas ir dziļas un savu interesi par vēsturi viņa ir nostiprinājusi ar iestāšanos Tartu universitātē. Taču, konspektīvi savelkot galus kopā, ko tad tādā mazā salā var redzēt.
Mani visvairāk fascinēja apkārtējās vides sakārtotība un tikai tad vēstures pieminekļi, lai arī Daina atzīmēja, ka vēl joprojām nav likuma, kā cīnīties ar krāsmatu un nesakoptu māju īpašniekiem, tas gan īpaši nekrita acīs. Toties uzreiz pie katra ciematiņa ievērojām nelielas „zviedru sarkanajā” krāsotas mājiņas – tās izrādās ir atkritumu mājas, kurās ievietoti konteineri. Salā ir 14 ciemi un attiecīgi tikpat šādu namiņu. Iedzīvotāji maksā nodokli un tad visi, arī tūristi, tajās var atstāt savus atkritumus. Tiesa, ja agrāk ciemā vidēji bija ap 25 sētām, tad tagad ir palikuši caurmērā trīs „dūmi”, tātad trīs sētas, kuras apdzīvotas arī ziemā. Valsts ceļš gan ir tikai 37 km, bet šķita, ka arī visi mazākie ceļi ir izbraucami, jo bija labi uzturēti. Salinieki uz prāmi nokļūst, izsaucot autobusu pa telefonu. Smalki. Tādas lietas kā automašīnu tehniskā apskate, apdrošināšana uz salas neeksistē, lai gan numurzīmes mašīnām ir.
Īpaša bija Svētā Olafa baznīca, kura celta 13. gadsimtā. Kapsētā neatkārtojami rudenīgajā saulē izgaismojās 343 apaļie vikingu tipa akmens krusti (vecākais no 1754. gada, jaunākie no 20. gs. sākuma), Zviedru muzejā viss kā latviešu lauku sētā pirms 100 gadiem, tikai ar zviedrisku piesitienu. Magnusa Delagardī celtā muiža „Magnushoff” ir vienīgais lielais īpašums salā un gājusi no rokas rokā. Interesanti, ka vienu brīdi tā piederējusi Sakšu Moricam līdz viņš to paspēlē kārtīs Štakelbergiem. Salā esošā pareizticīgo baznīca tiek palēnām atjaunota un vasaras vidū to apciemoja metropolīts un atvadījās ar jautājumu – ko jūs teiktu, ja te būtu klosteris? Kāpēc ne, saka Daina. Skaista ir jūrmala, lai arī visai akmeņaina, jo akmeņu te ir papilnam, dabas draugi var mežā sameklēt arī Koraļļu akmeni. Bijušajā bākā ierīkots neliels muzejs un tās sargs Arsenijs ir gatavs par salu stāstīt nepārtraukti. Viņš ir viens no tiem, kam sala ir viss.
Igaunijā vienmēr ir bijis patīkami viesoties arī simpātisko naktsmītņu cenu dēļ. Vormsi salā ir iespējas visiem –
tūristiem ar mugursomu,
grupām un ģimenēm. Jā, tieši pēdējā pozīcija tika uzsvērta visās viesu mājās un arī salas kopējā nostādne ir tāda pat: „Sākumā mēs orientējāmies uz zviedriem, bet tagad mūsu mērķauditorija ir igauņu ģimene.” No sirds novēlu ikvienam apciemot igauņu salas,
kaut vai tāpēc, ka arī tajās ir jūtamas tādas pat baltas naktis kā Pēterburgā. Atkrīt arī dārgā vīza un ceļā jāpatērē vien dažas stundas un, ja nav sava transporta, jūs uz turieni ar prieku aizvedīs kāds no Vidzemes Tūrisma asociācijas biedriem.
Guna Rukšāne
Komentāri