Cēsniece Ilze Melbārde bijusi divu šinšillu īpašniece un zina stāstīt par mazā dzīvnieciņa turēšanu.
Ilze pašlaik strādā zooveikalā Cēsīs, tāpēc ar prieku izstāstīja visu, kam jāpievērš uzmanība. Ir piecas svarīgas lietas, kas jāņem vērā, kad mājās iegādāta šinšilla. Pirmais, par ko nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ir tas, ka šinšilla ir un paliek grauzējs, tāpēc jāuzmanās tiem, kam dzīvoklī ir daudz vadu un tapetes. „Izlaižot šinšillu no būrīša, viņai visticamāk, pirmais mērķis būs kāds gumijots vads. Arī man mājās tika sagrauzts gan telefona lādētājs, kad televizora antena, kā arī žurnāli, tāpēc dzīvnieks jāpieskata,” uzsver Ilze. Otrkārt, jāatceras, ka šinšillām ir nosliece uz cukura diabētu, kas nozīmē, ka dzīvniekam nedrīkst dot barību, kas ir uz cukura bāzes, citādi tas var neizdzīvot. Treškārt, tās nedrīkst dzīvot stresā, tad izkrīt spalva. „Šinšillai ir jābūt mierīgai, nedrīkst bieži iet pie būra, ņemt rokās un nēsāt dzīvnieciņu. No vienas vai divām reizēm, protams, nekas nenotiks, taču, ja šinšillai regulāri rada šādu stresu, tad kažociņš var palikt pavisam plāns.” Ceturtkārt, šinšillu nedrīkst mazgāt ūdenī, jo tas izraisa spalviņu salipšanu. Šinšillai ir jānodrošina speciāla smilšu vanniņa, kurā viņa var mazgāties.
Piektkārt, jāatceras, ka šinšilla ir nakts dzīvnieks, kas nozīmē, ka viņa darbīgāka būs naktī, bet pa dienu gulēs. „Mēs bijām savām šinšillām sajaukuši dienas režīmu, speciāli pa dienu neļāvām gulēt, lai pa nakti viņas būtu mierīgas. Tas nebija viegli, jo prasīja gandrīz trīs mēnešus, taču neiespējami tas nav,” stāsta Ilze. Jāņem arī vērā, ka šinšilla dzīvo līdz pat desmit gadiem, tāpēc jāpieņem, ka dzīvnieciņš mājās būs uz ilgu laiku, ne tikai pāris gadus. Šinšillas ir piemērotas ģimenēm ar maziem bērniem, jo tām nav nagu, ķepiņas ir it kā gumijotas. Tas ir tāpēc, ka patiesībā šinšillas ir Andu dzīvnieki, kuriem, lēkājot pa kalniem, nepieciešamas šīs gumijotās ķepiņas. Šinšillām dienā jādod vismaz trīs stundu ilgs laiks, lai viņas varētu izlēkāties. Mazais dzīvnieciņš lec līdz pat divu metru augstumam. Ilze iesaka mājās vienmēr ņemt divas šinšillas, jo šādā veidā viņām, esot mājās bez cilvēkiem, nav garlaicīgi un vientuļi. Tādējādi tās arī kļūst draudzīgākas pret cilvēkiem. „Man bija puisītis un meitenīte, kas arī ir vislabākā kombinācija. Var ņemt arī divas meitenītes, taču divi šinšillu puikas gan nekad nesadzīvos,” pārliecināta Ilze. Runājot par izmaksām, Ilze atzīst, ka sākumā jārēķinās vismaz ar 50 latiem, lai iegādātos pašu dzīvnieciņu, smilšu vanniņu, būrīti, trauciņus un citas nepieciešamās lietas. Pēc tam mēnesī izdevumi ir līdz četriem latiem, kas paredzēti specializētajai barībai. Papildus šai barībai šinšillu var arī cienāt ar dažādiem augļiem, dārzeņiem, salātlapām un gārsām, kas viņai ļoti garšo. „Ar augļiem gan ir jāuzmanās, jo jāskatās, vai tie nesatur pārāk daudz cukura. Es šinšillai no saldajiem augļiem devu tikai vidēji vienu vīnogu nedēļā,” pieredzē dalās Ilze. Vai šinšilla var kļūt par klēpī lecošu mājas mīluli? Tas, protams, atkarīgs no katra zvēriņa individuāli. Ir bijuši gadījumi, kad tiešām šinšilla ielec klēpī un ir priecīga par kakliņa pakasīšanu, taču brīdī, kad viņai kaut kas nepatiks, viņa vienalga aizies. Ilze stāsta, ka lielākā daļa šinšillu gan ir sabiedriskas, taču, kā jau grauzējs, dzīvnieciņš iet tur, kur pašam tīk. Zane Ieviņa
Komentāri