Tur, kur Valmierā iebraucējus no Cēsu un Liepas puses sagaida autoosta, augstskola, plaša bibliotēka un moderns Gaujas tilts, pirms simts gadiem nekā nebija. Bet blakus, Gaujas ielokā, atradās māju vieta amatniekiem un sīktirgotājiem, saukta par Krāču kaktu. Tur, privātmāju rajonā, joprojām rit mierīga un klusa dzīve, kaut tieši līdzās dun spraiga pilsētas ikdiena.
Gandrīz katru pavasari Gauja kļūst par Valmieras galveno iedzīvotāju, Krāču kakta ļaudīm jau nu noteikti. Skaistā, zilā šleife, iezīmēta Valmieras shēmā, atveido to, cik līkumota ir Gauja pilētas teritorijā. Krāču kaktu tā apkļauj no trim pusēm. Ceturto norobežo pilsētas transporta mezgls un tā otrā pusē paceļas moderns nams – Vidzemes augstskola un Integrētā Valmieras bibliotēka.
“Kādā ļoti aukstā ziemas dienā visā bibliotēkas otrajā stāvā varēja just dūmu smaku. Strādājot novadpētniecības lasītavā pie stiklotās sienas, piecēlos kājās, lai meklētu dūmu cēloni. Caur logu uzmetu skatu privātmāju rajonam un ieraudzīju, kā no katra skursteņa cēlas dūmi. Es sapratu dūmu sveicienu – bibliotēkas kaimiņi deva mums zīmi, ka viņi ir tepat – pāri ielai, mums, jaunpienācējiem, bija laiks doties iepazīties,” teic novadpētniecības lasītavas darbiniece Agita Lapsa, stāstot, kā pirms pāris gadiem bibliotēka kļuvusi par tikšanās vietu Krāču kakta dažādu paaudžu ļaudīm. Mikrorajonā izvietoti paziņojumi, pati bibliotekāre apstaigājusi mājas, klauvējot pie valmieriešu namu durvīm un aicinot atnākt uz iepazīšanos. Pretī saņēmusi interesi un atsaucību. Iecere aicināt cilvēkus stāstīt Valmieras stāstus, tagad jau izvērtusies gandrīz par epopeju, pašai bibliotēkai tā kļuvusi par veiksmes stāstu: “Tā varam teikt par 2012. gadā aizsākto pasākumu ciklu „Krāču kakta stāsti”. Cikls, kas veltīts vienam Valmieras mikrorajonam, jau aptvēris daudzas tēmas. Ir bijušas izstādes, mūsu novadpētniecības lasītavā sakrāti stāsti par Krāču kakta veidošanās vēsturi, iedzīvotāju atmiņas par spilgtām personībām, notikumiem, Gaujā izveidotajām Kazu krācēm, par daudzajiem māksliniekiem, kuru klātbūtnes dēļ šo Valmieras daļu var dēvēt par Monmartru kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. Tāpat kā Monmartra Francijā, arī Krāču kakts
Gaujas gleznainuma un lēto dzīvoklīšu dēļ piesaistījis šai vietai, ļāvis te dzīvot un atraisīties māksliniekiem,” teic Agita Lapsa, piebilstot, ka valmierieši tagad pilntiesīgi iekļāvušies UNESCO rosinātā bibliotēku tīklā „Stāstu bibliotēkas”. Tajās cītīgi strādā, krājot nemateriālu kultūras mantojumu, un viens no
veidiem ir stāstīšanas tradīciju un prasmju veicināšana pilsētniekos, īpaši uzsverot stāstīšanas tradīciju nozīmi sabiedrības saliedēšanā. To, ka pirms gadsimta teju visa Valmieras dzīve ritēja otrpus Gaujai, Gaujas kalnā, jau liecina
stāstnieks
Pāvils Rozītis. Viņa grāmatas varoņi -Valmieras puikas – uz Krāču kaktu devās tikai tāpēc, ka tur lēti izīrēja istabiņas. Tur arī gaidīja ormaņi, lai cauri Kārlienas miestiņam aizvestu uz dzelzceļa staciju. Vietā, kur tagad slejas modernais tilts pār Gauju, 20. gadsimtā tilti būvēti un pārbūvēti vairākkārt, bet pirms tam darbojusies pārceltuve. Karstās vasarās Krāču kakta iedzīvotāji svētdienās uz baznīcu tikuši arī bez laivām un sausām kājām, lecot no akmens uz akmeni. Tāpat kā tiltus, tā arī Krāču kakta namus un iekoptos piemājas dārziņus pavasaros “apciemojusi” upe. 1928. gadā plūdi bijuši tik lieli, ka upe ielauzusies arī pilsētā – Rātsupītes gravā. Tad
Valmieras vara izstrādājusi plānu, kā savaldīt plūdu ūdeņus. Sākusies krastu pārbūve un krāču izveide upē. Valmieras bibliotēkā tagad rodami šie stāsti, arī par pēckara Valmieru, par pārdrošām rotaļām ar kara munīciju, par to, ka Krāču kaktā puikām bijusi sava republika, kura atradusies kara stāvoklī ar Kārlienas puikām. Taču sports un cīņas jauno paaudzi tikai norūdījuši. Katrā mājā vecākiem bijusi sava zivju kūpinātava. Turēti arī lopiņi, bet ganības Gaujas krastā bijušas stingri sadalītas sektoros. Gaujas smiltis allaž veidojušas sēres, tajās nekas neaugtu, tikai kārkli, ja iedzīvotāji neatvestu melnzemi, spītīgi audzējot saknes un stādot augļu kokus. Saimnieces ābeļu zaros sējušas kaltēties ķimeņu sieru, pavasaros nekas nav bijis garšīgāks par mīļumputru – tā saukts rabarberu uzpūtenis. Tikmēr gadsimta gaitā pilsēta Krāču kaktam apgājusi apkārt, atstājot to viducī. Šogad pirms Pēterdienas kā vecos laikos izveidota rīcības komiteja, lai Krāču kaktā atkal būtu zaļumballe, atminoties laikus, kad kopīgi svinēti Jāņi, savam priekam rīkotas balles, pašiem bijis savs pūtēju orķestris un savi brīvprātīgie ugunsdzēsēji.
Valmieras bibliotekāres teic, ka viņu sapnis ir vest kopā valmieriešu vecāko paaudzi ar augstskolas studentiem. Dzīves sulas un prieka pilnais Krāču kakts tam izrādījies kā radīts. Studenti turp devušies veikt pētnieciskos darbus, arī par to, kā 80. gados Krāču kakts kļuva slavens ar
airēšanas bāzi. Tagadējos laikos tas redzams no upes tramvaja, kurā vizina tūristus. Gauja tagad rauj un grauž pretējo krastu, veido jaunu ceļu, bet Krāču kakts turpina iemiesot savu dzīvi
ielejā un saista uzmanību arī ar augu bioloģisko daudzveidību. Ikviens par to var pārliecināties, dodoties pastaigās gar Gauja malu. Mairita Kaņepe
Komentāri