Cēsnieki Sandra un Andrejs Lindenbergi ir patiesi dzīvniekmīļi. Viņu trīsistabu dzīvoklī draudzīgi sadzīvo vācu aitu suns un trīs kaķi. Argo, prāva auguma suns ar vērīgu skatienu, sagaida ienācēju ar skaļu rējienu. Pareizi, kārtībai jābūt, nodomāju un ļauju sevi apostīt. Saprašanās nodibināta, un sarunas gaitā suns ik pa laikam pietuvojas, lai piedurtu miklu purnu manām kājām, tas kutina, bet saimnieku saucieni notur Argo pieklājīgā attālumā. „Argo ir gudrs, vērīgs un rotaļīgs,” tā savu stāstu sāk saimniece Sandra. „Ņemot suni, mūsu noteikums bija, lai tas būtu apmācāms, vadāms,” dzīvesbiedri papildina Andrejs. „Arī iepriekšējais suns Ardis bija vācu aitu suņu šķirnes, nodzīvoja pie mums 16 gadus, vedām uz suņu skolu, kuru tas ar izcilību arī beidza,” palepojas Andrejs. Kamēr runājam, parādās balts, graciozs kaķis ar spožām acīm. Viņa vērību es izpelnos tikai uz brīdi. Sarunas laiku pūkainis pavada pieklājīgā attālumā uz speciāla statīva, kur laikam sapņo savus peļu sapņus. „Argo vēl jauns, grib rotaļāties, dauzīties. Dārzā skrien pakaļ tauriņiem, bet ne lai noķertu, tikai pavadītu lidojumā. Izskatās kā palēninātas filmas kadri. Ir jautri. Dzīve kopā ar dzīvniekiem ir līksmāka,” turpina Sandra. “Un pārsteigumiem bagāta,” stāsta Andrejs. „Suņus esam iegādājušies apzināti un pārdomāti, bet kaķiem pašiem savi argumenti, lai kļūtu par mūsējiem. Katrs citādi atvēra mūsu sirdis – cits ar mieru un paļāvību, cits ar neatlaidību, vēl kāds ar mīļumu. Bija kaķe, kura laida pasaulē mazuļus gultā, kurā es, noguris pēc darba, atpūtos. Kad pamodos, jutu, ka neesmu viens, bet veselas saimes ielenkts.” Saimnieki stāsta arī par kaķu akrobātiskajiem trikiem, pārvietojoties pa ceturtā stāva dzīvokļu palodzēm, kad minči spēj apciemot ne tikai blakus dzīvojošos, bet arī tālākos kaimiņus. „Tā reiz pie durvīm zvana kaimiņiene un taujā, vai gadījumā nav pazudis kaķis, jo viens esot uz viņas balkona. Mums pat prātā nenāca, ka mīlulis uz ko tādu spējīgs,” nosmaida saimnieki. Protams, kaķiem gadījies arī kāds neprātīgs lēciens no ceturtā stāva balkona, kad neuzmanīga kustība maksājusi izbaiļu pilnu mešanos lejup. „Viens pūkainis pēc šādas piezemēšanās bija pazudis divarpus mēnešus. Bijām noraizējušies, aptaujājām kaimiņus, bet velti. Beigās kaķis kā neticamā brīnumā atnāca mājās. Visticamāk, apdullumā nesapratis, kur mājas, un skrējis prom,” stāsta Sandra. Kaķu bērniem tiek meklētas arī jaunas mājas. Tā saimnieki saskaitījuši, ka līdz šim laimīgākus darījuši ap 70 kaķu un cilvēku. Daudz. Sarunas gaitā arī otrs kaķis mūs pagodina ar klātbūtni, paspīdinot raibu kažoku. Tas Micis, kaķu kungs jau gana cienījamā vecumā. Trešo kaķi saimnieki iznes paši- balts, paprāvs skaistulis vārdā Mika. Par minčiem, kas tagad jau ķer peles citos laukos, ir saglabājušies stāsti. „Bija mums kaķis Fiksis, kas tā arī dzīvoja- ātri, knaši. Diemžēl nobrauca mašīna. Arī kaķene Melnīte traģiski gāja bojā. Kaķene Pinka (tā pati, kas gultā aplaimoja saimnieku ar mazuļiem- A.L.) prata taisīt vaļā durvis, uzlecot uz durvju roktura,” tā Sandra. Arī suņi, kas dzīvojuši pie Sandras un Andreja, atstājuši nospiedumus saimnieku sirdīs un domās. „Pifs bija vairāk instinktu suns. Ja kāds bija netaisni pret viņu izturējies, tas netika aizmirsts. Vēl tagad atceros, kā mana aizlieguma dēļ cirst zobus kādam kājā tika ķerts naidnieces svārku malā,” tā Andrejs. Abi saimnieki apstiprina atziņu – dzīve kopā ar dzīvnieku jau ir kā sava veida atkarība. Grūti iedomāties, kā būtu, ja, pārnākot mājās, neviens negaidītu. To sajūtu nespēj izbojāt pat suņu un kaķu spalvas uz iemīļotā dīvāna. Dzīvnieki, šķiet, šajā mājoklī iederas pašsaprotami. Nodomāju, ka saimnieku saprašanās ar dzīvniekiem laikam zvaigznēs ierakstīta, jo mīlestības pilnā gaisotne šķita gluži taustāma. Laimīgi suņi, kaķi… un laimīgi cilvēki. Agita Liepiņa
Komentāri