Aizvien palielinās interese par to, kas aug, atrodas tepat blakus, vēlēšanās zināt, kā to izmantot savā labā. Bez paša lasītas zāļu buntītes no piknika atgriežas retais pilsētnieks, nemaz nerunājot par tiem, kuri jau ikdienā ir tuvāk dabai. “Cilvēkam savu reizi ir derīgs viss, ko daba dod,” saka dabas lietu un dzīves vērotāja Sandra Iubule un piebilst: “Ir tūkstošiem ārstniecības augu, un katrs ir derīgs – kāda tā bagātība. Pieej pie siena zārda un siena smalkumiem, savāc un savāri tēju.” Sandra Iubule vairākkārt pasākumos pie Zvārtes ieža stāstījusi par ārstniecības augiem, mācījusi pazīt dabu, mīlēt un uzticēties tai. Pēdējā laikā aizvien vairāk tiek runāts un stāstīts par zilo mālu un tā dziednieciskajām īpašībām. Zilo mālu Sandra pazīst kopš bērnības. Dzīvoja leišmalē pie Susējas upes, kur gultne ir no zilā māla. “Kā jau bērni, dzīvojoties pa upi, arī smērējām sev virsū mālu. Vecāmāte teica – smērē tik, ja kāds pušums, kāda pumpa. Radu bērni darīja tāpat. Kad mājās svieda medu, mēs medu nedaudz piejaucām māliem un cepām savas kūkas. Protams, garšojām, ne jau gluži ēdām,” bērnībā pakavējas Sandra. Viņa nedaudz mācījusies dziedniecību, un kad kāda zinātāja stāstīja par zilo mālu, atcerējās vecmāmiņu. “Es daru tikai to, ko pati esmu pārbaudījusi. Atceros, atnāca sieviņa ar jēlu rozi, biju lasījusi, man bija stāstījuši, ka palīdz zilo mālu pulveris. Bija bail . Sieviņa teica – ber. Līdzēja,” stāsta Sandra un atgādina, ka zilais māls ir labs palīgs skaistumkopšanā, dziedniecībā, to izmanto, ejot pirtī. “Kādreiz draudzenes, tikko bērnam kas atgadījās, skraidīja uz aptieku, tagad izmanto zilo mālu. Samaisi ar karstu pienu, sevišķi maziem bērniem līdzēs, ja iekodīs ods. Māls kopā ar asinszāles tēju der pret pumpām, ādas vainām,” pieredzē dalās zinātāja. Sandra uzsver, ka pie zilā māla var visu ko likt klāt – alveju, kaut bebru dziedzerus un sataisīt uzsmērējamu ziedi. Zilos mālus var lietot arī iekšķīgi. “Ja kuņģi dedzina, vajag paņemt pasūkāt mālu. Kādreiz bija māla tabletes, tagad tādu vairs nav. Var arī pulveri samaisīt ar ūdeni, iedzert. Zilajam mālam piemīt dezinfekcijas īpašības, tas ir ļoti svarīgi,” saka Sandra. Tas arī remdē kaulu un locītavu sāpes, mazina kāju pampumu, ādu padara mīkstu un gludu. Pastāv uzskats, ka vislabāk mālus ņemt no tās vietas, kur cilvēks dzīvo. Tie it kā uzsūc sevī slimību, atstājot vietā dziedinošo spēku. Dziednieki teikuši, ka zilais māls ir uzkrājis vēja enerģiju, tāpēc palīdz ārstēt saslimšanas, kas saistītas ar kustībām, muskuļiem, spazmām, krampjiem, arī vemšanu. Mālus lieto tikai vienu reizi, otrreiz tos pašus uz ķermeņa neklāj, jo tad māli sāk attīrīties, atdod uzsūkto negatīvo enerģiju. Reiz izmantotie māli jāaiznes tālāk no mājām un jāierok zemē. “Visi sliņķi, kuri nezina, kur ņemt zilos mālus un kā sagatavot, var lielveikalā nopirkt gan baltā, gan zilā, rozā, melnā māla pulveri. Tad pats pagatavo to, ko vajag.
Neilgam laikam no upes atnestos mālus vajag uzglabāt ūdenī, bet tad ir jāmaina ūdens, lai tie nesasmok. Vislabāk mālus
izkaltēt un saberzt pulverī,” pieredzē dalās Sandra Iubule un atceras, ka vecmāmiņai māli glabājušies gaitenī ietīti slapjā lupatā.
“Katrā upē minerāli mālā var atšķirties, bet māls savas īpašības nezaudē. Daba mums to piedāvā, dod bez maksas,” atgādina Sandra. Sarmīte Feldmane
Komentāri