Ja nezini, kā sākt sarunu ar taksistu, paveries pa auto logu un nopūties: “Noveduši valsti līdz kliņķim…” Ar tādu pamācību azotē sākas mūsu ceļojums pa Gruziju.
Bezdarbs piespiež kļūt par taksistu
Saskaitījuši, ka bankā Tbilisi pret mūsu eiro banknotēm izdota divtik liela paciņa ar vietējo naudiņu – lariem – , saprotam, ka tūristiem no Eiropas dzīve nebūs dārga. Esam tieši tik, lai sasēstos taksometrā. Brauciens no lidostas līdz vecpilsētai izrādās lētāks nekā Rīgā brauciens ar sabiedrisko transportu. Tas apliecina, ka tāpat kā citi no Latvijas arī mēs varēsim ne tikai pa Tbilisi, arī tālākos braucienos doties ar taksi.
Ātri krīt acīs, cik Gruzijas galvaspilsētā ir daudz taksometru. Ar savu auto doties peļņā pilsētas ielās ir spiesti daudzi gruzīni. Bieži vien vīrietis pie stūres ir vienīgais, kurš no ģimenes strādā un apgādā savējos. Par to, kāds Gruzijā patiesībā ir bezdarbs, klīst baumas, jo skaidri neviens nezina teikt, cik tas liels. Drūmākā versija – ap 60 procentu iedzīvotāju ir bez algota darba. “Ikdienā gruzīns dzīvo skarbu dzīvi,” nupat aprīlī pie mūsu Valsts prezidenta Andra Bērziņa vizītē atbraucis, sacīja kolēģis no Gruzijas – Giorgijs Margvelašvilli.
Tbilisi taksisti ar ārzemniekiem par savas valsts politiķiem parunā labprāt. Par prezidentu Giorgiju vēl neesot skaidrības – kas no viņa būs, kas ne. Tagadējam Gruzijas prezidentam vairs nav izpildvaras funkciju, tātad maizi un sviestu uz galda nenodrošinās. Toties par iepriekšējo, kuram pilnvaras bija plašas, visu sauktu par tēvoci Mišu – Mihailu Saakašvilli -, gan ir gatavs spriedums. Esot bijis labs prezidents, bet līdz brīdim, nepratis padotos izpildvarā izraudzīties, tie izrādījušies valsts mantas nekaunīgi ierāvēji.
Gals korupcijai
Esot ārpus pilsētas, braucot garāku ceļu, ar auto vadītāju var parunāt par visu ko, arī par braukšanas kultūru. Uz ātrgaitas šosejas lietainā, pelēkā dienā teju visas mašīnas brauc bez ieslēgtām ugunīm. Veicot apdzīšanas manevru, pretim braucējas sāk mirkšķināt ar lukturiem. Kā tas jāsaprot? Atbilde tāda – apdzinējs signalizē pretimbraucējiem: “Pavācies malā, braucu ātri un apdzenu.” Kas varētu draudēt par pārmērīgu ātruma pārsniegšanu? Nieka summa. Visi arī maksājot. Uz jautājumu, vai ceļu policistiem kukuļus dod, šoferis pārmet krustu: “Nedod Dievs! Tā vēl nonāksi cietumā!” Gruzijā ceļu policists, pirms pienāk pie mašīnas, ieslēdz uz pleca piestiprinātu video kameru, tā ieraksta sarunu. Tā policisti tiekot pasargāti no korupcijas un arī no goda aizskaršanas, ko varot sagaidīt no temperamentīgiem braucējiem.
Prezidents M.Saakašvili ar vienu pašu lēmumu savulaik apstādinājis arī korupcijas pārņemtās automašīnu tehniskās apskates. Institūcija valstī vienkārši slēgta, darbinieki atlaisti. Auto tehniskā apskate beigusi pastāvēt. To uzzinot, pārņem mazas šausmas – tātad gadiem neviena no daudzajām mašīnām, ko redzam ielās un kalnu ceļos, nav pārbaudīta, piemēram, vai darbojas bremzes. “Cik ilgi tā turpināsies?” rodas jautājums. Vēl gadus trīs, jo katru gadu Gruzijā gaidāmas kāda līmeņa vēlēšanas, pirms tām neviens politiķis šādu kutelīgu jautājumu necilāšot. “Kas viss var notikt ar neapzinīgiem auto īpašniekiem?” nāk prātā. Gruzīns pie stūres tik pasmaida: “Nekas vairāk – brauks un nositīsies.”
Senatnīgā Ahalcihes pilsēta
Pēc trīs stundu brauciena šoferis, pievedis pie cietokšņa Ahalcihē, nopriecājas – auto stāvvietā ir brīvas vietas. “Ja jūs zinātu, kas te darās tūrisma sezonā!” viņš daudznozīmīgi nosaka, piebilstot, ka populārajā, nesen rekonstruētajā tūrisma vietā adatai nav, kur nokrist.
Esam Gruzijas vidienē, 9. gadsimtā dibinātās Lomsijas pilsētā, kas tagad nes Ahalcihes vārdu. Pirmo reizi rakstos tā minēta 1204. gadā, vēstot par cietokšņa komandieriem Šalvu un Ivanu Ahalcihiem. Cietoksnis un citadele uz kraujas upes krastā, bet visapkārt pilsētiņa, ar kuru savienojuši tuneļi. Cietoksnī arsenāls, tiesa, naudas kaltuve, kā arī baznīcas, kas gadsimtu gaitā piederējušas dažādām konfesijām. Cietoksnis piedzīvojis ebreju, armēņu un krievu laikus. Turku valdīšanas divsimtgade beigusies 1829. gadā.
Kopš 2012. gada te atvērts nacionālā vēstures muzeja brīvdabas komplekss. Tēvoča Mišas laikā trieciena tempos atjaunots viss ar cietoksni saistītais. Tagad tā ir pilsēta kā no pasaku grāmatas – nopulēts un skaists ir katrs tūristiem domātais stūrītis. Cietokšņa plānojums vēsta par 9. un 10. gadsimtu, bet nepamet tieši 21. gadsimta sajūta. Kad pa stāvajām kāpnēm uzkāpjam citadeles pašā augšā, sagaida lielākais kontrasts. Pēkšņi paveras moderni aprīkota konferenču zāle ar milzīgu biroja galdu, melniem ādas sēdekļiem un mikrofoniem.
Dārgumu krātuve no viduslaikiem
Pirmais, ko, izkāpuši no mašīnas, noskaidrojam par Vardziju – gruzīnu apziņā tautas dārgumu krātuvi viduslaikos -, klostera iekalšana kalnā notikusi no 1156. līdz 1203. gadam. Kāpjam kalnā, kur veselas alu pilsētiņas apdzīvošana sākusies carienes Tamāras valdīšanā – 1185. gadā. Cariskais klosteris kā brīnums aprakstīts 16. gadsimta rakstos, stāstot, ka 13. gadsimtā ar savu nepieejamību iebrucējiem tas pielīdzināms Aleksandra sienai. Persiešiem 1551. gadā gan izdevies gruzīnu garīgo centru ieņemt. Līdz mūsdienām nonākušās teikas stāsta, kā turpmākajos divdesmit gados no tā izlaupīti gruzīnu tautas dārgumi. Kalnu gruzīni atguva pēc krievu – osmāņu kara 19. gadsimtā, bet arheoloģiskie izrakumi Vardzijā sākās 1970. gadā. Tie apliecinājuši augsti attīstīto kultūru jau agros viduslaikos.
Augstu virs ielejas un upes, kāpelējot pa alu klostera vietu, uz īsu brīdi mums ļauts ieiet arī aiz dzelzs durvīm milzu telpā. Tā pieciem mūkiem par lūgšanu vietu kalpo joprojām. Viņu celles apmeklētājiem gan nav pieejamas. Agrajā pavasara dienā tik vien manāms, ka no celles uz āru redzams skārda dūmenis. Mūki kalnos sildās pie krāsniņas.
Uz Boržomi
Pasakai līdzīgā Vardzija paliek kalnu grēdā, bet mūs ceļš pa nesen gludi noasfaltēto, līkumaino kalnu šoseju ved uz avotiņiem Boržomi ciemā. Tāpat kā Cēsīs, uz avotu braucot, līdzi esam paņēmuši plastmasas toverīšus. Iepildīsim minerālūdeni no siltā un aukstā, bet gāzētā krāna.
Arī auto šoferis no bagāžas nodalījuma izņem piecu litru trauku – ģimene
būšot priecīga. Parks apkārt minerālūdens ņemšanas vietām ir tik vērienīgi labiekārtots, it kā mēs būtu nonākuši kādā elitārā Eiropas vietā. “Tēvoča Mišas darbs,” paslavē taksists. Mairita Kaņepe
Komentāri