Kremerata Baltica festivāla vadītāja Ingrīda Zemzare piedalās preses konferencē, kurā informē par Vidzemes koncertzāles "Cēsis" pirmo darbības gadu un gaidāmajiem festivāliem.
Piektdien sāksies divpadsmito reizi rīkotais festivāls Kremerata Baltica, pirmo reizi – Cēsīs. Orķestra, kurā spēlē Baltijas valstu 25 mūziķi, vadītājs ir Gidons Krēmers. Ar izpilddirektori Ingrīdu Zemzari runājam ne tikai par Cēsīm, arī par orķestra starptautisko darbību. Ingrīda Zemzare ar lielu nepacietību gaidījusi 5. jūniju.
– Pastāstiet par festivāla vietas izvēli šai vasarai!
– No sirds esam priecīgi, ka Kremerata Baltica divpadsmitais festivāls varēs notikt Vidzemes koncertzālē. Festivālam esam izraudzījušies arī citu laiku. Parasti Siguldā tas notika pēc Jāņiem, šogad – jau jūnija sākumā. Cēsīs nospēlēsim trīs koncertus no pieciem.
Līdz ar Vidzemes koncertzāles atvēršanu Latvijas kultūras dzīvē ir ienācis jauns spēlētājs, ienācis arī jauns darbības stils – ļoti māksliniecisks un ar radošu pieeju. Koncertzāles “Cēsis” vadība ir partneris, kurš ieklausās, un tāpēc šovasar esam varējuši festivālā dabūt gatavas tādas lietas, kādas citur vienkārši nenotiktu.
– Vai varat minēt kādu piemēru radošu ideju īstenošanā?
– Jā, protams! Piemēram, pagājušajā rudenī Cēsīs pēc vēsturiskā koncerta ar pianistes Martas Argerihas, Gidona Krēmera un Kremerata Baltica piedalīšanos jau klajā varējis nākt šī koncerta ieraksts diskā. Arī pašu koncertu, lai tas notiktu Latvijā, bija jāsarīko ļoti īsā, tikai mēneša laikā. To mēs varējām izdarīt tikai ar tādiem partneriem, kādi mums nu ir Cēsīs, Vidzemes koncertzālē.
Partneri tādā radošā nodarbē kā starptautisku koncertu rīkošana ir ļoti svarīgi, jo šajā darbā daudz atkarīgs no spējām sadarboties, ātri reaģēt. Pie tam Cēsu zāle tiešām ir ārkārtīgi laba. Cēsīs orķestris jau spēlējis, bet tagad spēlēsim, cerot, ka pašu rīkots festivāls iegūs reģionālu vērienu, klausītāji brauks vēl vairāk. – Kas nāk prātā, domājot par Siguldu, kur līdz šim rīkojāt festivālus?
– Katrai pilsētai ir savs šarms, un tāds ir arī Siguldai. Visvairāk iespaidu par katru pilsētu atstāj satiktie cilvēki. Siguldā man vienmēr bijušas jaukas tikšanās. Kremerata Baltica vasaras festivāla projekta vadītāja Inese Zagorska ir siguldiete. Viņas šarms un spēja notikumus skaisti vadīt daudz palīdzējis gan Siguldā, gan tagad Cēsīs. – Kas pirms tam jums saistījās ar Cēsīm?
– Ik vasaru viens no spožākajiem kultūras notikumiem Latvijā – Cēsu Mākslas festivāls. Šogad Cēsis pārspēs pašas sevi, jo pilsētā vasarā viens mākslas festivāls sekos otram.
– Orķestris Kremerata Baltica joprojām iztur ideju – apvienot jaunus, talantīgus mūziķus no trīs Baltijas valstīm? Kādas “frakcijas” orķestrī veidojas?
– Mūziķi katrs nāk no savas valsts, bet, satikušies orķestrī, veido jaunas, nu jau muzikālas grupas – altistu, vijolnieku, čellistu un tā tālāk. Tās ir tās mūsu orķestra tautas. Un uz šī pamata rodas arī anekdotes un pastāsti par katru mūziķu tautu. Katra no tām ir īpaša kopīgajā veselumā. Orķestra koncertdzīve ir starptautiska, un pie tam puse dzīves sastāv no mūzikas atskaņošanas, bet otra – no pārvietošanās lidmašīnās.
Kontrabasisti ir pavisam īpaši, jo pa pasauli ceļo ar savu lielo “govi” – kontrabasu. Uz koncertu vietām viņi mēdz lidot atsevišķi, ja mazajās lidmašīnās savu instrumentu nevar ienest. Čellisti arī ir īpaša “tauta”, jo orķestrī tiem vienmēr ir īpaša biļete, ar to sēžas lidmašīnā, bet blakus sēdeklī novieto čellu.
– Vai ir tādi, kas 18 gadus izturējuši ceļojošā mūziķa dzīvi?
– Ir gan! Orķestri var nosaukt par labi uzturētu mehānismu, kurā šad un tad notiek maiņas, bet vispār tas ir pastāvīgu mūziķu orķestris, bet bez sava koncertnama. Mums visa dzīve ir viesizrādes.
– Tātad orķestrī pieņem tikai mūziķus ar labiem ceļotāja gēniem?
– Sākot darbu orķestrī, ikvienam dalībniekam tieši ar to jārēķinās. Pat pēc uzvaras konkursā uz kādu vakantu vietu mūziķi vēl nepieņem darbā. Tikai pēc vairākām tūrēm kopā ar orķestri top abpusēji skaidrs vai darbs nemitīgā ceļojumā apmierinās. Ir cilvēki, kuriem tas ir par grūtu – būt ceļā, visu laiku kopā ar daudziem citiem.
– Parasti taču koncertējat lielākās pilsētās, nekā Cēsis un Sigulda.
– Visādi mēdz būt! Esam spēlējuši Japānā pavisam mazā, mazā miestā, kur uzbūvēta brīnišķīga koncertzāle un kur ārkārtīgi mīl Baha mūziku. Japānā ieradušies, mēs ilgi braucām gar rīsa laukiem, gan pa asfaltētiem, ļoti labiem ceļiem, bet varēja redzēt, ka apkārt gandrīz nekā nav. Tad pavērās mazs ciematiņš. Mums bija paredzēts koncerts divpadsmitos dienā, un es nodomāju: “Ak kungs, kas tur nāks klausīties?” Miestiņš bija maziņš, bet koncertzāle kā mums Rīgā “Lielā ģilde”. Neticami, bet nams bija absolūti pilns. Japāņu publika mūs uzņēma ārkārtīgi labi. Tātad nav obligāti koncertzālei būt lielā pilsētā, lai uz to saplūstu interesenti. Svarīgi, lai cilvēki gribētu klausīties mūziku un mūzika viņus darītu laimīgus.
– Pastāstiet par Mečislava Veinberga mākslu, jo viņa mūzikai veltīts šī gada festivāls!
-Gidons Krēmers jau trīs gadus koncertos visā pasaulē mēģina izcelt šo nepelnīti maz atskaņoto komponistu. Varbūt sākumā nepiekritīsiet, bet es teikšu, ka Latvijā ļoti daudzi zina Veinberga mūziku. Cilvēkiem šī mūzika vienkārši skan ausīs, bet viņi neaizdomājas, kas ir tās autors. Viņa mūziku esat dzirdējuši arī vairāk nekā 20 padomju laika populārās filmās un multfilmās. Kaut vai tādās: “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, “Bonifācija brīvdienas”, arī filmā “Lido dzērves”. Tikai tad, ja, beidzoties filmai, ieskatās titros, ierauga, ka mūziku sacerējis Veinbergs. Kāpēc tā noticis? Komponista dzīves gājums ir diezgan daudz saistīts ar 20. gadsimta vēstures traģiskajām kolīzijām Eiropā.
Komentāri