Pamostos no trokšņa. Vēl nejēdzu, kas un kā, tik saprotu, ka vietai, kur guļu, tuvojas kāda elles mašīna.
Negribas domāt, šķiet, vēl ļoti agrs. Paskatos mobilā tālruņa pulkstenī – patiešām! Nav pat seši. Troksnis tūlīt drebinās rūtis, un es nojaušu, kas tas ir. Tas ir igauņu ielu tīrītājs, smilšu iesūcējs, bet mana galva ir bīstami tuvu ielai, pa kuru tas brauc. Ja paceltu galvu no spilvena, pār palodzi palūkotos pa vecās koka mājas logu, tad elles mašīna nobrauktu man tieši gar degunu. Tik zemu atrodas logs, un tik tuvu tas ir šaurajā ielā Vīlandes vecpilsētā.
Pēc lieliem svētkiem mēs, latviskā ekipāža, šeit esam apmetušies pa nakti. Nebija jākuļas tālu no svinību vietas, toties tagad jāšausminās, kā ielu tīrītājs drebina igauņu namiņu, aizslaukot pēdējos smilšu graudiņus, ko mēs – viesu tūkstoši – trīs dienās pienēsājām vecās Vīlandes ieliņās.
Un vispār – kāpēc es te atrodos? Vai Igaunijā nevarēja apmesties glaunā viesnīcā? Igauņiem tādu netrūkst! Bet, nē, izbaudīsim vecatni, sajutīsim kaut ko no aizvēsturiskajiem Hanzas laikiem. Tolaik Vīlande tāpat kā Cēsis, tāpat kā Straupe, Valmiera un Limbaži bija Eiropas tirgoņu savienībā. Arī tagad – 21. gadsimtā – esam tajā. Tikai tagad ne vairs tirdzniecībā vien, arī kultūrā un tūrismā balstītā. Vakar pat Vīlandes ielās, ja gribēja, varēja saskaitīt vai kādu 70 pilsētu pārstāvjus, un karogi Dziesmu svētku estrādē bija pacelti 13 valstīm. Hanzas savienības svētku karogs uz kādreizējo Livonijas pilsētu bija atceļojis no Lībekas Vācijā, kur svētki notika pagājušajā vasarā, un nu to igauņi nodeva norvēģu rokās, lai ceļo uz Bergenu.
“Vai dzirdējāt – norvēģu mērs četras reizes aicināja nākamvasar atbraukt uz Ziemeļjūras krastiem? Varbūt braucam ar?” vaicāja cēsniece, viena no omulīgajām ceļabiedrēm.
Ja tas būtu tik vienkārši kā šovasar! Iesēdāmies auto un pēc pāris stundām jau bijām pašā Hanzas dienu epicentrā. Ceļš tik vienkāršs, knapi manījām robežstabu. Tas aiz Rūjienas pie Ķoņu dzirnavām tagad stāv vientulīgs.
Reiz – Livonijas laikos – arī nebija robežu. Brauca brīvi, tirgojās, apmainījās ar pieredzi, papriecājās par skaisto. Akurāt kā tagad – pēdējās trīs dienās Vīlandē, bet ilgi gan igaunīšiem bija jāgaida uz šo zvaigžņu stundu Hanzas mūsdienu savienībā! Redz, Vīlandes mērs Ando Kivibergs neslēpa – notikumam pilsēta gatavojusies kopš 2001. gada, tā paša, kad Rīga bija galvenā Hanzas savienības svētku svinētāja. Nu gan gaidījuši! Toties ar kādām pāva spalvām tagad viņš varēja rotāties, un musketieru tērpos bija arī citi igauņi. Piemēram, tie, kuri viesus pa pilsētu vizināja ar četrzirgu ekipāžām. Acu nevarēja atraut – no tādām augstām, elegantām karietēm pieturā, kur citudien gaida mūsdienu zemie taksometri.
Vispār, atceroties vakardienu, jāsaka, ka igauņiem deguni bija augstu. Lepni! Par sevi, savu pilsētu, valsti un kultūru. Kāpēc lai nelepotos? Arī mēs labprāt bijām atgriezušies Vīlandē – tās burvīgajā vecpilsētā, zaļoksnajos parkos un pilskalnā, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz milzu ezeru. Turklāt vakar kuģīši ezerā bija pacēluši baltas buras – kā no filmām par viduslaikiem. Bija tāda sajūta, ka todien kā senos laikos ūdeņi atkal savienoti ar jūru.
Viens gan bija amizanti – vecpilsētā virs tirdzniecības ielas igauņi bija pacēluši veļas auklas. Kā pēc burvju mājiena pūta arī trakots vējš, raustot garās, baltās apakšbikses un apakšsvārkus. “Mums nav ko slēpt, mūsu māja tīrākā un sakoptākā,” vējš un pantaloni visu pateica skaidri, un, skat, tirdziņā pircēju groziņi pildījās ar simpātiskiem igauņu suvenīriem, mākslas priekšmetiem, trauciņiem ar garšvielām. Kad vakarā naktsmītnēs vienu sinepju burciņu atvērām un pagaršojām, asaras sprāga no acīm laukā. Nu, jā, sīvi tie ziemeļnieki. Taču ne vienmēr!
Cik jauki bija izdomāta viesu sagaidīšana un pacienāšana, vecpilsētas zaļajos pagalmiņos ierīkojot improvizētus atpūtas stūrīšus – kafejnīcas! Un bez lieka stresa. No šķūnīšiem sanestas vecās 60. – 70. gadu mēbeles, zemē noliktas vēl vecāku laiku segas. “Lūdzu, viesi, piesēdiet saulītē vai ēnā, cienājieties ar rolbiskvītu, to vakar cepa mana vecmāmiņa,” teica jauna igauniete, pačukstot, ka tā bijusi laba ideja – arī ģimenei iesaistīties Vīlandes daudzo viesu uzņemšanā. Pēc nogurdinoši daudz pasākumiem vecpilsētas centrā justies kā ciemos, mājas pagalmiņā – mums tas likās ko vērts! Pie tam šādi noformēti retro pagalmiņi, izrādās, bija katrā otrā ieliņā. Skaidrs, ne jau bez mēra Ando ziņas – tā paša ar košo, garo spalvu pie cepures.
Tas vēl ienāk prātā, kad ielu tīrītājs jau attālinājies no mazā viesu namiņa. Var iemigt otrā miedziņā. Citu rītu gaiļu te vairs nebūs – kā nekā esam pietiekami modernā 21. gadsimta pilsētā.
Komentāri