Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Bruņurupuči vienmēr smaida

Sarmīte Feldmane
13:48
30.12.2015
232
Img 3064 1

Kurš gan bērnībā nav kaut ko krājis, bet, gadiem ejot, šī nodarbe tiek nolikta malā. Līdzīgi bijis arī līgatnietei Dacei Gradovskai. Taču tad nāca pamudinājums, ka tomēr vajag pašai veidot savu kolekciju.

“Mana vedējmāte no jaunības krāja pīlīšu figūriņas. Viņai kolekcijā ir vairāk nekā tūkstotis. Par katru savs stāsts. Ikreiz, kad ciemojāmies, viņa rādīja aizvien jaunas, stāstīja par tām. Tā nav vienkārši kolekcija, tā vākta cilvēka mūža garumā,” pastāsta Dace un klusi piebilst, ka kolekcijas īpašniece jau aizsaulē un viņa uzņēmusies kolekcijai atrast mājvietu. Kāpēc gan tā nevarētu būt Līgatnē? “Viņa mani pamudināja, ka vajag kaut ko krāt. Viņa iedvesmoja,” saka Dace. Kāpēc sāka krāt tieši bruņurupučus, izskaidrojuma nav. Var jau būt tāpēc, ka bruņurupucis nes veiksmi un nodrošina aizsardzību mājai, tas tiek uzskatīts par vislabvēlīgāko un dievišķīgāko radījumu, kas nes ārkārtīgi lielu veiksmi. Turklāt tas ir arī ilga mūža simbols.

Pirmā tikšanās Dacei ar bruņurupuci bija bērnībā, kad izlasīja par bruņurupucēnu Diegabiksi, kas devās pasaulē meklēt laimi un piedzīvot brīnumus. Patlaban viņas kolekcijā ir 167 bruņurupuču tēlu, pirmais atvests no ceļojuma uz Grieķiju 2003.gadā. Par katru mīļumu ir pierakstīts, kur tas iegādāts, kā ieradies pie jaunās saimnieces. “Pēc gadiem jau nevarēs atcerēties, tāpēc pierakstu,” bilst Dace un pastāsta, ka iegādājas tikai tos bruņurupučus, kuros ierauga kaut ko īpašu, atšķirīgu. Katrs bruņurupuča tēls ir tāds, kādu to redz kāds konkrēts cilvēks, mākslinieks. “Tie ir tik dažādi, un tas ir tas interesantākais. Bruņurupucim lūpu kaktiņi ir uz augšu, tas var būt noskumis, bet ne bēdīgs, smaida vienmēr,” domās dalās Dace.

Daces bruņurupuči sakārtoti sekcijas trijos plauktos aiz stikla. “Darbā man nav neviena, šķiet, ka tiem gribas būt kopā,” bilst bruņurupuču saimniece.

Viņas kolekcijā ir ne tikai dzīvnieku figūriņas. Simpātiskie dzīvnieciņi ir gan krājkasītes, svečturi, lādītes, brošas, auskari, kuloni, magnētiņi, tie ir pie atslēgu piekariņiem, kā dizaina priekšmeti, arī zibatmiņa ieslēpusies bruņurupucī, tie attēloti uz krekliņiem, zeķītēm. Tie ir no visdažādākajiem materiāliem, arī saldiem un garšīgiem – šokolādes, marcipāna, cepumiem.

“Bruņurupuči labi iedzīvojas gan rotās, gan sadzīves priekšmetos, gan atklājas dažādos materiālos,” saka Dace un rāda birstīti, maza sunīša rotaļlietu, sāls trauciņu, ziepes plastmasas trauciņā kā bruņurupucis, ziepes bruņurupuču formā… Var vien apbrīnot cilvēku fantāziju. Un zem bruņurupuča bruņām var tik daudz ko paslēpt, piemēram, kompasu, kādu krātuvi.

“Neeju un veikalos nemeklēju. Nav bijis tā, ka kādu gribētu par katru cenu. Internetā, ebay vietnē, skatījos, cik tur ir bruņurupuču! Pēc bildītes jau nevar saprast, kāds patiesībā ir. Bijuši tādi bruņurupuči, kas iekrituši sirdī, bet tie bieži vien ir ļoti dārgi. Draugi arī dāvina, zina, ka man patīk. No ceļojumiem atmiņai parasti atvedu kādu bruņurupuci. Rupuči jau zina, ka meklēju, kurš grib dzīvot Līgatnē, tas prot iepatikties. Iegādājos tos, kuri piesaista, uzrunā. Šie divi ir no lavas putekļiem, viens no Etnas, otrs no Vezuva. Kad šo ieraudzīju, smējos – tāds muļķīgs kā vējabakas uz sarkanām vātīm. Viņš uzjautrināja – krāsu salikums arī jautrs – violets, sarkans, zaļš, dzeltens. Man tas ir mīļš. Gruzīni uzdāvināja filcētu rupuci. Diezgan palielu, es tomēr skatos, lai nav lieli un plauktā pietiktu vietas. No filca viens maziņš jau bija. Tagad ir mamma un mazais, latviskais un gruzīniskais labi sader. No Pilā kāpas Francijā atvedu no gliemežvākiem gatavotu suvenīru, septiņi mazi bruņurupucēni dzīvo kāpā. Tas ir Gaudi stilā no Barselonas. Dārgākais bruņurupucis ir broša ar Svarovska kristāliem. Nopirku Briselē treknajos gados. Tas ir tā laika liecība. Interesantas ir bērnu rotaļlietas – striķītī velkamas, vannā peldināmas un vēl nez kādas. Savdabīgi ir bruņurupuči kā dizaina priekšmeti. Dažs vairāk izskatās pēc pīles, citā kas no čūskas, lāča. Krāsu dažādība visplašākā. Tādus bruņurupučus redz mākslinieki,” domās dalās Dace Gradovska un atklāj, ka pats mīļākais bruņurupucis ir no laukakmens ar metāla kājiņām. Tas ieguļ rokā un šķiet tik dabīgs. Tālākais bruņurupucis atbraucis no Taizemes.

“Manu vedējmāti bērni sauca par Pīļu tanti, mani neviens par Bruņurupuču tanti nav nosaucis,” nosmej Dace un piebilst, ka līdz šim nav satikusi nevienu, kurš krāj bruņurupučus. Dace atklāj, ka pēdējā laikā viņai iepatikušās žirafes. Dažas jau mājās ir. Krājas arī akmeņu kolekcija. Tajā akmeņi no dažādām zemēm. Tas jau ir cits stāsts. Šoreiz tikai par bruņurupučiem.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
140

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
632
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
247

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi