Kādu rītu Cēsu grāmatnīcā “Zvaigzne ABC” darbinieku vidū izcēlās teju panika, jo direktors pazudis. Pulkstenis bijis jau vienpadsmit, bet viņa vēl nav.
Par direktoru te iesaukts runcis, kurš savulaik līdzjūtīgi pieņemts un kļuvis par vienu no veikala personāla locekļiem. Kaķis tik labi iedzīvojies, ka sācis visus regulēt. Ja dzīvniekam sagriboties ēst, tas tikmēr bļaujot visai nejaukā balsī, kamēr mīļā miera labad veikalā viņu kārtējo reizi pacienā.
Patiesībā pieņemto kaķi pārdevējas un veikala vadītāja Saiva Kalniņa nosaukušas par Princi: “Runcis nav nekāds mistkastnieks, kaut gan pirmo reizi to ieraudzīju pilsētas centrā, rakājoties pa miskastēm, lai dabūtu ko ēdamu. Princis ir grāmatnīcas kaķis. Par Princi iesaukts, jo ir skaists – melns ar baltām ķepiņām -, un arī labprāt atsaucas uz šo vārdu.”
Dienu pavadījis veikalā, labi pacienāts, vakaros, pirms grāmatnīcas slēgšanas, Princis dodas laukā – kaķa gaitās. Dažreiz pretējā mājā viņš apciemo pastnieci un arī tur pacienājas, paguļ. Jau septiņos no rīta Princis ir pie grāmatnīcas durvīm un nelabi bļauj pa visu Rīgas ielu, ja veikala apkopēja vēl nav atvērusi durvis, iedevusi pirmo brokastu tiesu. Tajā rītā, kad kaķa nebijis pie durvīm, izrādījās, ka viņš neparasti ilgi aizkavējies pie pastnieces, sausinot savu kažoku pēc slapjās nakts gaitām. Nogulējis tur līdz vienpadsmitiem, kamēr pastniece atnākusi no apgaitas.
“Mēs domājām – kāda nelaime notikusi. Kā es pārdzīvoju!” teic veikala vadītāja Saiva. “Esam tā pieraduši pie kaķa, uztveram par kolektīva locekli. Esam runci lutinājušas un pa īstam nobarojušas. Ziemā, kad auksts, žēl Princi izlikt vakarā no grāmatnīcas, viņš arī negrib iet. Tad nesam uz pagrabu. Tur pie radiatora sataisīta gultiņa – kastīte ar segām. Parasti gan vakaros Princis bieži pats iziet pa durvīm, darot to varen lepni. Tikai tagad iet stundu ātrāk – kaķis nav pārgriezis pulksteni.”
No rīta septiņos kaķi pabaro apkopēja, pēc stundas nāk veikala vadītāja, un runcis, viņu gaidot, jau sēž trepju galā, prasa atkal ēst. Sapaijāts un paēdināts, kaķis dodas pagulēt grāmatnīcas otrajā stāvā. Pusdivos, kad apkopēja atkal nāk uz veikalu, kaķis jau gaida viņu, pieprasa ēst. Sākumā, kad tikko pieņemts veikalā, ēdis visu, tagad kļuvis ļoti izvēlīgs. Nevar salīdzināt, cik kaķis kādreiz bijis izkāmējis – kauli un āda, kaut pārdevējām uzreiz kļuvis skaidrs, ka reiz viņš bijis istabas kaķis – sterilizēts runcis. Radies jautājums – kāpēc tas nonācis uz ielas?
Kā dzīvnieks juta tos brīžus veikalā, kad saimnieki uzradīsies? Kaķis bija nolēmis, ka neies līdzi, tāpēc slēpās, bēga prom no veikala. Dzīvnieka īpašnieki, jauna ģimene, kuri pārcēlušies uz Angliju, kaķīti atstājuši vecaimātei, bet tai alerģija pret spalvām. Viņi nebija varējuši saprasties, un runcis bija aizgājis no mājas.
“Kādu dienu veikalā ienākusī sieviete sacīja: “Mana draudzene apgalvo, ka pie jums ir mūsu kaķis Bingo.” Es teicu, ka mums nav Bingo, mums ir Princis. Sieviete rādīja kaķa bildi, un es redzēju – tas pats! Izrādījās, kādreizējie kaķa saimnieki gribēja dzīvnieku satikt un, kad Cēsīs atgriezīsies pavisam, ņemt atkal pie sevis. Uz grāmatnīcu līdzi bija atvesti bērni, un viņi, kā jau bērni, strauji tuvojās kaķim, gribēja samīļot. Runcis kļuva jocīgs. Tad citu reizi, vasarā, kad kaķis parasti guļ pie durvīm iepirkumu grozos, jo tur ventilators pūš vēso gaisu, pārdevēja redzēja, ka kaķis pielēca kājās, izskrēja pa veikala durvīm. Nepagāja ne pāris minūšu, kad iekšā nāca saimnieku ģimene, bet kaķis iekritis kā akā. Tā notika pāris reižu, un kļuva skaidrs, ka Princis neies ģimenei līdzi, paliks dzīvot grāmatnīcā. Kaķis izturējās tā, it kā būtu dzirdējis sarunu, ka viņu pēc laika ņems projām. Vēlāk atklājām, ka runcis slēpjas Vienības laukuma puķu piramīdā,” stāsta Saiva Kalniņa.
Dienā, kad veikalā ienākusi kāda ģimene, saitē vedot vācu aitu suni, jo uzraksts pie grāmatnīcas liecina, ka te gaidīti apmeklētāji arī ar dzīvniekiem, pārdevējas domājušas, ka tik neizceļas tracis. Kaķis uzreiz sajutis, ka telpās ir suns, un aizgājis uz otro stāvu. Kad suns bijis prom, kaķis visu, visu suņa maršrutu pa veikalu izstaigājis līku loču, asti sizdams gaisā. It kā gaiss būtu piemaitāts ar smaku.
Mazus sunīšus viņu saimnieki grāmatnīcā paņem rokās, lai pasargātu no Prinča – direktora. Kaķis, veikalā sajūtot suni, skrienot skatīties un šņācot uz to. Savukārt bērni tam patīkot. Princis ļaujot sevi paijāt, lielāku laimi runcim nemaz nevajagot.
Kādu laiku Princis izvēlējies pagulēt pārdošanai noliktā dziju grozā, un cilvēki to pat nepamanījuši, līdz viena pircēja pamatīgi pārbiedēta. Viņa no groza ņēmusi kamoliņus, un viens no tiem, silts un mīksts, lēcis augšā. Pēc tam Princim pateikts, ka grozos gulēt nedrīkst, un dzīvnieks tur arī neiet.
Komentāri