Brīvā laika aizraušanās ir dažādas. Kādam patīk mierīgi un nosvērti vaļasprieki, bet daļa par savu vaļasprieku definē nodarbošanos ar sportu. Arī te iedalījums var būt dažāds, sākot no mierīgas un samērā lētas sportošanas līdz tehniskajiem sporta veidiem, kas prasa lielākus ieguldījumus un ir bīstamāki. Pie pēdējiem pieskaitāms arī ūdens motosports, kas ir Zigfrīda Bitaiņa vaļasprieks jau vairāk nekā 40 gadu.
Lai arī šobrīd viņš nav aktīvajā sacensību apritē, joprojām seko šim sporta veidam, informējot “Druvu” par Cēsu puses sportistu sasniegumiem, aicinot kopā bijušos ūdens motosportistus, sadarbojoties ar šī sporta veida federāciju un ik pa laikam pārskatot savus fotogrāfiju albumus, kuros fiksēta šī vaļasprieka vēsture.
“Par savu vaļasprieku varētu runāt stundām,” atzīst Z. Bitainis, norādot, ka pie tā nonācis gluži nejauši. Bērnības sapnis bijusi aviācija, ļoti patikušas lidmašīnas, diemžēl tas tā arī palicis tikai sapnis. Kad saņēmis autovadītāja apliecību, iepaticies autosports, vienās sacensībās pat piedalījies. Šo notikumu atceras joprojām, arī to, ka 48 braucēju konkurencē aizcīnījies līdz 12. vietai, bet tehniska ķibele finišā nobīdījusi līdz 18.vietai. Vīri teikuši, ka ir talants, lai nāk braukt, bet Z. Bitainis nav vēlējies mainīt darbavietu, tāpēc arī tas palicis tikai sapņa līmenī.
“Tad nāca kāda nejaušība, varbūt no citu puses apzināta rīcība, redzot manu aizraušanos ar tehniku. Priekuļu tehnikumā strādāju par auto apmācības instruktoru, vadāju sportistus. Reiz Gunārs Sebris, kurš vadīja ūdens motosporta sekciju tehnikumā, teica, ka jāved laivinieki uz Unguru. Aizvedu, tur pienāca Gunārs un piedāvāja nobraukt viņa vietā sacensībās. Vēlme bija, bet nekad nebiju braucis, tāpēc teicu, ka nemāku. Gunārs ātri pastāstīja, kas un kā, veicu dažus izmēģinājuma braucienus un biju gatavs startam. Gunārs vēl deva norādi, lai skatos uz 70. numuru, ar to brauca Imants Reiniks, un visu daru kā viņš. Klausīju norādei un pirmajā braucienā finišēju trešais vai ceturtais. Otrajā braucienā turpināju pēc šīs metodes, taču, skatoties, ko dara Reiniks, nemanīju, kas notiek apkārt un saskrējos ar citu braucēju,” atceras Z. Bitainis.
Mazais pirkstiņš šim sportam bija iedots, lai gan sākumā par to nebijis pārāk lielā sajūsmā, autosports joprojām vilinājis vairāk. Tad pienāca 1977.gads, kad kā Latvijas izlases rezervists devies uz Grozniju, kur notika PSRS čempionāts.
“Tur pirmo reizi ieraudzīju O-500 klases laivas, kas pilnībā mainīja manu attieksmi. Tā fascinējošā skaņa, es teiktu – motora dziesma – bija kas neaprakstāms. Varēju vilkt paralēles ar lidmašīnu, un tajā brīdī ūdens motosports mani paņēma uz mūžu! Zināju, ka vienalga kādiem līdzekļiem, bet man jātiek pie šādas laivas,” stāsta Z. Bitainis.
Uz to gan nācies gaidīt vairākus gadus, taču pēc tam viņš sevi pieteica ne tikai Latvijas, arī Eiropas un pasaules līmenī. Stāstot par savu vaļasprieku, Z. Bitainis rāda neskaitāmas fotogrāfijas, kur redzams gan sacensībās, gan kopā ar pasaulē pazīstamiem braucējiem, ar daudziem no tiem joprojām draugos. Citā mapē apkopotas izcīnītās vietas dažāda līmeņa sacensībās, izgriezumi no laikrakstiem, žurnāliem.
“Tā ir mana bagātība,” atzīst Z. Bitainis. “Citi kolekcionē markas, es šādas sajūtas un atmiņas, un to neviens man nevar atņemt. Jā, šis ir dārgs vaļasprieks, ja tā nebūtu, iespējams, man būtu māja, nevis dzīvoklis, varbūt kas vēl, bet šī ir mana bagātība. Ko dod nauda, ja nav šādu sajūtu, šādu atmiņu! Tas ir neatsverami. Man draugi ir angļi, poļi, zviedri, itāļi, čehi, slovāki, vēl daudzi citi. Tas viss ar mani ir noticis. Sacīkstes – tā ir dzīve! Viss pārējais ir gaidīšana.”
Atceroties aktīvā sporta gadus, Z.Bitainis atzīst, ka tad bijis interesanti darboties: “Toreiz bija jaunrade, vīri darbnīcās paši štukoja, domāja, ko uzlabot dzinējam, citiem mezgliem, ja bija rezultāts, gandarījums bija milzīgs. Tagad, ja vien ir nauda, var nopirkt pašu labāko tehniku, bet nav vairs jaunrades.”
Lai arī aktīvie gadi aiz muguras, savam vaļaspriekam palicis uzticīgs un vienmēr ar prieku satiekas ar domubiedriem, lai atcerētos, pārrunātu kopīgi piedzīvoto. Piedzīvots daudz, bet, kā norāda Z. Bitainis, galvenais, ka visi dzīvi, jo ūdens motosports ir otrais bīstamākais vaļasprieks aiz alpīnisma, katru gadu iet bojā kāds sportists. Arī Z. Bitainim bijušas smagas avārijas, bet tas nav apturējis, un dzinēju skaņa joprojām vilina, joprojām ir vēlme sajust varu pār laivu, redzēt, kā krasts skrien garām, sajust īpašo lidojumu virs ūdeņiem.
“To fascinējošo motora skaņu nav iespējams aizmirst, reiz paņēmusi, tā vilina joprojām,” atzīst Z. Bitainis.
Komentāri