Mazais Kārlis ir pirmais bērns Rasas Sniedzānes un Kaspara Purmaļa attiecībās. Puisēnam drīz būs divi mēneši, savu klātesamību viņš apliecina, izmainot dienas ritmu un pakārtojot vecāku darbus savām vajadzībām. Puisēns, mazs un mīlīgs, vislabāk jūtas mammas rokās. Rasai gaidību laika lielākā daļa pagāja ziemā. “Tā kā es grūtniecību neuztvēru kā slimību, mazuļa iznēsāšana bija viegla. Godīgi sakot, dažkārt pat likās, ka izturos pārāk vieglprātīgi, jo ziemā, kad gaidīju Kārli, strādāju Žagarkalna kompleksā par slēpošanas instruktori. Strādāju līdz pēdējai dienai, kamēr forma vairs nederēja. Protams, konkrētās lietās es ievēroju mērenību, pārlieku nestaipījos, nenesu liekus smagumus, bet kopsummā uzvedos, kā ierasts.”
Būdama labā fiziskā formā, Rasa grūtniecības sākumā izjutusi nelielu nelabumu, un grūtāks šķitis arī pēdējais grūtniecības mēnesis, jo šogad maijs gadījās netipiski karsts, taču visā visumā gaidīšanas prieks bijis kā pēc grāmatas. Rasa smejas, sakot, ka dažbrīd jau uznākušas mazas kārumnieka vājībiņas, kad it kā pilnīgā nelaikā kaut ko ļoti sakārojas, taču tas esot bijis tik maz, ka pat tagad lāgā nevar atminēties, kas bija tas, ko tik dikti gribējās. “Es nevaru teikt, ka bija kādas eksotiskas vēlmes, taču kilogramiem apelsīnu bija ierasta lieta mūsu mājās. Tos es varēju ēst daudz un bieži. Citādi viss kā parasti,” saka Rasa.
Vaicāta, vai viņa interesējusies par grūtniecības norisēm, lasot kādus stāstus vai komunicējot māmiņu forumos internetā, Rasa stingrā nostājā paziņo, ka netērē laiku, iedziļinoties divdesmitgadīgo māmiņu problēmās. “Es uzskatu, cik sieviešu, tik pieredžu. Visām nekad nebūs vienādi. Tādas vērtīgas informācijas ir ļoti maz. Var palasīt žurnālu “Mans Mazais”, bet no informācijas forumos mati ceļas stāvus, kādas tur aplamības sarakstītas!” Turklāt Kārlēna mamma ļoti novērtē savu laiku, pavada to atbildīgi un neiznieko iespējas: “Ziemā strādājam Žagarkalnā, ar Kasparu braucam pastrādāt Somijas kalnos par instruktoriem, bet vasarā daudz laika aiziet, gādājot un uzturot viesu māju “Briedīši”. Man nepietiek laika nodarboties ar muļķībām.”
Sākotnējā gaidību periodā pie domas par Kārlēna esamību zem sirds bijis jāpierod, taču ap 20. nedēļu, kad parādījušās pirmās puisēna kustības un puncis audzis lielāks, apjausma, ka no šī brīža viss būs citādi, ar dienām nostiprinājusies vairāk un vairāk. Puisim dots latvisks vārds: “Vārdam nav nekādas saistības ne ar tēvu, ne vecvectēviem. Pat nemākam pateikt, no kurienes tā doma par Kārli, bet jau sen zinājām – ja būs dēls, tad Kārlis vai Jurģis, taču vēl ilgi pirms dzemdībām saucām bēbi par Kārlīti, tā arī iegājās. Man patīk latviski vārdi. Es pati arī esmu dabas cilvēks, man šķiet, ka latvietim nepiestāv ārzemju vārdi, it īpaši vēl, ja latvisks uzvārds.”
Rasa ir bagāta, viņai ir divas māsas, kurām bērni jau paaugušies. Tāpēc pūriņš vākts nesteidzīgi un neieguldot lielus līdzekļus. Ne viss nepieciešams pats jaunākais, ja pieejamas labi saglabājušās lietas. “Vienai māsai ir divgadīgs bērns, otrai gadiņu vecs. Domāju, ka arī turpmāk divriteņi un citas lietas tiks izmantotas pēc kārtas, jo bērni aug kā sēnes. Neesmu māņticīga, tāpēc ratus un gultiņu Kārlim nopirku pirms dzemdībām.”
Puika naktīs ceļas kā ikviens mazs bēbis, taču viņa mamma to neuztver kā apgrūtinājumu, jo pati ir no agrajiem putniem: “Nekad neesmu bijusi liela guļava, tāpēc šajā ziņā man ir viegli pakārtoties dēlam. Protams, ir nedaudz saraustītāks laiks, taču nav tā, ka justu kardinālas pārmaiņas.”
Rasa smej, ka mazais visiem diktē savus noteikumus. Abi ar Kasparu, būdami diezgan lieli pedanti, sākumā cīnījušies, lai māju uzturētu perfektā kārtībā, taču tagad tik pedantiski vairs neizdodoties. “Kārtojām, kārtojām, bet sapratām, ka tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām, tāpēc tagad uzturam pieklājīgu kārtību un mācāmies justies labi arī tā. Mēs ar Rasu, ja kaut ko darām, tad – kā pienākas, bet tagad Kārlēns mums māca sadzīvot ar to haosiņu, ko viņš ap sevi rada, un mums jāpielāgojas,” smejas Kaspars.
Komentāri