Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Zinājām, ka būs Kārlis

Monika Sproģe
09:34
03.08.2016
41
Img 0175 1

Mazais Kārlis ir pirmais bērns Rasas Sniedzānes un Kaspara Purmaļa attiecībās. Puisēnam drīz būs divi mēneši, savu klātesamību viņš apliecina, izmainot dienas ritmu un pakārtojot vecāku darbus savām vajadzībām. Puisēns, mazs un mīlīgs, vislabāk jūtas mammas rokās. Rasai gaidību laika lielākā daļa pagāja ziemā. “Tā kā es grūtniecību neuztvēru kā slimību, mazuļa iznēsāšana bija viegla. Godīgi sakot, dažkārt pat likās, ka izturos pārāk vieglprātīgi, jo ziemā, kad gaidīju Kārli, strādāju Žagarkalna kompleksā par slēpošanas instruktori. Strādāju līdz pēdējai dienai, kamēr forma vairs nederēja. Protams, konkrētās lietās es ievēroju mērenību, pārlieku nestaipījos, nenesu liekus smagumus, bet kopsummā uzvedos, kā ierasts.”

Būdama labā fiziskā formā, Rasa grūtniecības sākumā izjutusi nelielu nelabumu, un grūtāks šķitis arī pēdējais grūtniecības mēnesis, jo šogad maijs gadījās netipiski karsts, taču visā visumā gaidīšanas prieks bijis kā pēc grāmatas. Rasa smejas, sakot, ka dažbrīd jau uznākušas mazas kārumnieka vājībiņas, kad it kā pilnīgā nelaikā kaut ko ļoti sakārojas, taču tas esot bijis tik maz, ka pat tagad lāgā nevar atminēties, kas bija tas, ko tik dikti gribējās. “Es nevaru teikt, ka bija kādas eksotiskas vēlmes, taču kilogramiem apelsīnu bija ierasta lieta mūsu mājās. Tos es varēju ēst daudz un bieži. Citādi viss kā parasti,” saka Rasa.

Vaicāta, vai viņa interesējusies par grūtniecības norisēm, lasot kādus stāstus vai komunicējot māmiņu forumos internetā, Rasa stingrā nostājā paziņo, ka netērē laiku, iedziļinoties divdesmitgadīgo māmiņu problēmās. “Es uzskatu, cik sieviešu, tik pieredžu. Visām nekad nebūs vienādi. Tādas vērtīgas informācijas ir ļoti maz. Var palasīt žurnālu “Mans Mazais”, bet no informācijas forumos mati ceļas stāvus, kādas tur aplamības sarakstītas!” Turklāt Kārlēna mamma ļoti novērtē savu laiku, pavada to atbildīgi un neiznieko iespējas: “Ziemā strādājam Žagarkalnā, ar Kasparu braucam pastrādāt Somijas kalnos par instruktoriem, bet vasarā daudz laika aiziet, gādājot un uzturot viesu māju “Briedīši”. Man nepietiek laika nodarboties ar muļķībām.”

Sākotnējā gaidību periodā pie domas par Kārlēna esamību zem sirds bijis jāpierod, taču ap 20. nedēļu, kad parādījušās pirmās puisēna kustības un puncis audzis lielāks, apjausma, ka no šī brīža viss būs citādi, ar dienām nostiprinājusies vairāk un vairāk. Puisim dots latvisks vārds: “Vārdam nav nekādas saistības ne ar tēvu, ne vecvectēviem. Pat nemākam pateikt, no kurienes tā doma par Kārli, bet jau sen zinājām – ja būs dēls, tad Kārlis vai Jurģis, taču vēl ilgi pirms dzemdībām saucām bēbi par Kārlīti, tā arī iegājās. Man patīk latviski vārdi. Es pati arī esmu dabas cilvēks, man šķiet, ka latvietim nepiestāv ārzemju vārdi, it īpaši vēl, ja latvisks uzvārds.”

Rasa ir bagāta, viņai ir divas māsas, kurām bērni jau paaugušies. Tāpēc pūriņš vākts nesteidzīgi un neieguldot lielus līdzekļus. Ne viss nepieciešams pats jaunākais, ja pieejamas labi saglabājušās lietas. “Vienai māsai ir divgadīgs bērns, otrai gadiņu vecs. Domāju, ka arī turpmāk divriteņi un citas lietas tiks izmantotas pēc kārtas, jo bērni aug kā sēnes. Neesmu māņticīga, tāpēc ratus un gultiņu Kārlim nopirku pirms dzemdībām.”

Puika naktīs ceļas kā ikviens mazs bēbis, taču viņa mamma to neuztver kā apgrūtinājumu, jo pati ir no agrajiem putniem: “Nekad neesmu bijusi liela guļava, tāpēc šajā ziņā man ir viegli pakārtoties dēlam. Protams, ir nedaudz saraustītāks laiks, taču nav tā, ka justu kardinālas pārmaiņas.”

Rasa smej, ka mazais visiem diktē savus noteikumus. Abi ar Kasparu, būdami diezgan lieli pedanti, sākumā cīnījušies, lai māju uzturētu perfektā kārtībā, taču tagad tik pedantiski vairs neizdodoties. “Kārtojām, kārtojām, bet sapratām, ka tā ir tāda cīņa ar vējdzirnavām, tāpēc tagad uzturam pieklājīgu kārtību un mācāmies justies labi arī tā. Mēs ar Rasu, ja kaut ko darām, tad – kā pienākas, bet tagad Kārlēns mums māca sadzīvot ar to haosiņu, ko viņš ap sevi rada, un mums jāpielāgojas,” smejas Kaspars.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
144

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
641
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
250

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi