Jau sācies laiks, kad var dziedāt: “Nāk rudens apgleznot Latviju.” Un tagad pastaigas dabā nes īpašu prieku acīm. Tik ierasto vasaras zaļumu nomaina bagātīga krāsu palete, ko vēl vairāk akcentē rudenīgi pieklusušais mežs. Rudens pastaigas atšķiras ar to, ka mazāk meklējam kultūrvēsturiskus objektus, vairāk dabas tuvumu. Protams, vislabāk, ja var apvienot gan to, gan to. Tie, kuri nevēlas doties tālākos ceļos, jo dienas kļūst īsākas, arī tepat Cēsu apkaimē var atrast lieliskas pastaigu takas, kur sajust rudens pieskārienu.
Niniera taka
Cēsīs dzīvojošajiem paveras lieliskas iespējas no pilsētas ātri nonākt dabā. Katrā pilsētas daļā ir savas pastaigu takas. Dzīvojot Valmieras, Festivāla, Akmens ielas un tuvējo privātmāju kvartālos, teicams pārgājiens ir līdz Niniera ezeram. Sanāk aplis nepilnu septiņu kilometru garumā. Var sākt ceļu pa taku, kas sākas pie dzelzceļa pārbrauktuves pie Birzes ielas. Tad gar naftas bāzi, pa taku gar Dukuriem, pāri pļavām, pakalniem, cauri mežiņam līdz pat Ninierim. Elpu var atvilkt cēsnieku iecienītajās peldvietās, kas rudenī kļuvušas jūtami klusākas. Pateicoties vietējo iniciatīvai, ezera krastā uzstādīti soliņi, kur var apsēsties un priecāties par rudenīgo ezeru, tā gludo spoguli, kurā spoguļojas dzeltenie bērzi. Var sēdēt un skatīties, kā peldēšanās sezonu turpina vēsā ūdens cienītāji. Viņu netrūkst, cilvēki atbrauc, nopeldas un dodas prom. Laikam šis ir visiecienītākais ezers rudens un ziemas peldēm.
Kad spēki uzkrāti, jādodas apkārt ezeram. No otras puses var papriecāties par “Čiekuru” jeb kokos iebūvēto māju, par ko arī “Druvā” esam rakstījuši. Tad pa taciņu, kas ved gar nelielu purvu, cauri mežam, mežiņam dodamies uz priekšu. Taka iestaigāta, jo pastaigas te iecienījuši ne tikai cēsnieki, bet arī Dukuros dzīvojošie. Taisnības labad jāteic, ka takas vairākas, katrs var atrast savu pastaigu maršrutu. Vasarā turpat var nobaudīt ogas, rudens pusē palasīt sēnes, ziemā – vienkārši priecāties par ainavu. Ejot pa galveno taku, ir sajūta kā pasaku mežā, jo virs galvas koku galotnes sakļāvušās, un dažbrīd atrodies gluži kā zaļā alā. Tā no vienas takas uz otru, tad jau mežs beidzas un nonākam uz ceļa, kas ved uz “Staļiem”. Atpakaļ var atgriezties pa to pašu celiņu gar Dukuriem, bet var nedaudz paiet uz “Staļu” pusi un tad pa grants seguma ceļu ieiet pilsētā pa Birzes ielu. Jā, šajā pastaigā nav kultūrvēsturisku objektu, toties dabas vai cik, un vakara pastaiga iznāk lieliska.
Saules kalna taka
Ja gribas tālāk no pilsētas, var braukt uz olimpisko centru “Cēsis” jeb slēpošanas – biatlona kompleksu “Priekuļi”. Tā ir īsta vieta daždažādām fiziskām aktivitātēm, tostarp pastaigām un nūjošanai. Tur marķētas divas pastaigu takas: īsākā ir Vanagkalna – Mežavota taka (2,3km), otra – Saules kalna taka, kuras garums 3,7 km. Abas ar zināmu kāpumu, kas liek patērēt arī spēkus jeb, raugoties no pozitīvā, sadedzināt kalorijas. Abas takas marķētas, vajag tik meklēt marķējumus un soļot uz priekšu, neaizmirstot sajust arī dabas tuvumu, kas katrā gadalaikā citāds. Ja gribas noiet tālāku gabalu, var iziet abus maršrutus. Tie, kurus bažīgus dara rudens dubļi, var staigāt pa asfaltētajiem celiņiem. Arī tā ir pastaiga 2,5 km garumā ar kāpumiem un kritumiem. Katrs var atrast sev un saviem spēkiem piemērotāko.
*AUGŠUP VAI LEJUP. Pārgājiens Veselavas takās sākas ar kāpienu lejup pa kāpnēm, kurām kopumā ir 141 pakāpiens. Kāpjot var raudzīties uz norisēm dabā vai pārdomāt dzīvi. FOTO: Jānis Gabrāns
Veselavas muižas taka
Ja tomēr gribas arī kultūrvēsturisko piedevu, jābrauc uz Veselavas muižu. Mašīnu var novietot pie muižas ēkas un pastaigas sākt ar tās apskati. Šoreiz par pašu muižas ēku nestāstīšu, jo tas cits stāsts. Informācijai vien tas, ka muižu tālajā 1602. gadā no vairāku Raunas pilsmuižai piederošu māju zemēm izveidojis stārasts Pēteris Veselavskis, no kura uzvārda tad arī cēlies vietvārds Veselava.
Ap pašu muižas ēku ierīkotas pastaigu taciņas, soliņi, kur pastaigāties, pabaudīt šo kultūrvēsturisko gaisotni, paskatīties uz ēkām, kas iztēlē uzbur laikus, kad muiža bija pašā plaukumā, visas ēkas kalpoja savam uzdevumam. Var pat iedomāties sevi muižkunga lomā, laiski pastaigājoties pa īpašumu.
Kad tas iepazīts, var vai nu kājām, vai ar auto doties uz Veselavas brīvdabas estrādi, jo tur sākas vēl viena pastaigu taka. Jāuzteic teritorijas uzturētāji, jo viss sakopts, novietoti atkritumu maisi, tur ir galdi, soliņi, lai pēc pastaigas varētu iebaudīt maltīti svaigā gaisā. Var izmantot estrādes dotās iespējas un kopīgi nodziedāt kādu dziesmu vai uzlaist danci, iedomājoties, ka skatītāju pilnas rindas un visi sauc “bravo!”.
Pēc priekšnesuma laiks doties uz taku, kas ved lejā līdz upei. Informācija vēsta, ka jānokāpj 141 pakāpiens, ko tomēr nepārskaitīju. Te var vilkt zināmu līdzību ar Sapņu trepēm Mazsalacā. Arī Veselavā var kāpt un sapņot, bet vēl labāk – priecāties par lielisko ainavu. Pusceļā var piestāt tā sauktajā Mīlestības terasē. Lejā nonākam vietā, kur Dzirnupīte ietek Raunī, un tā esot vieta, kur krustojas triju pagastu – Veselavas, Vaives un Priekuļu – robežas. Bieži negadās būt šādās krustcelēs. Ūdens tuvums allaž nomierina, rosina uz meditatīvajām apcerēm, bet jo īpaši upītes čalošana, plūstot pa izteikti akmeņainu gultni. Jāteic, sen nebiju redzējis tik akmeņainu gultni, kas šobrīd, kad līmenis zems, redzama īpaši uzskatāmi.
Redzot stāvos krastus abpus upei, var aizdomāties par tās kādreizējo varenību, jo straume iegrauzusies dziļi zemē. Šī ir īsa taka, jo, mazu gabaliņu vedusi gar upi, tā atkal steidzas kalnā pa izbūvētiem pakāpieniem. Kad tikts augšā, nedaudz vajadzētu paiet pa labi un paraudzīties uz leju, uz upi, kas plūst kaut kur dziļi, dziļi. Iespaidīgi! Tad var atgriezties pie estrādes, un, kā jau minēts, ja ir vēlme, piesēst pie galda un kaut ko apēst.
Iespējas pastaigām ar ideju ir tepat Cēsu apkaimē, atliek tikai doties dabā un izbaudīt tās jaukumus.
Komentāri