Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Vidzemes reģionālā centra Cēsu brigāžu atbalsta centra seši darbinieki saņēmuši apbalvojumus par profesionalitāti un pašaizliedzību.
NMPD apbalvojumu “Par ieguldījumu” dienesta darbības pilnveidošanā saņēma atbalsta centra vecākais operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadītājs Valters Ozoliņš un centra vecākā ārsta palīdze Santa Rogoča. Apbalvojums “Par profesionalitāti” piešķirts neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta palīdzei Sarmītei Lismentei, bet Atzinības raksti ārsta palīdzei Mārītei Polei, sanitārei Dainai Kalniņai un medicīniskā transportlīdzekļa vadītājam Ilgvaram Prīsim.
Apbalvotie vienbalsīgi atzīst, ka pagodinājums bijis negaidīts, taču patīkams. S. Lismente jutusies patīkami pārsteigta jau brīdī, kad saņēmusi pasākuma ielūgumu: “Protams, nominācija bija liels pārsteigums. Tomēr vēlos uzsvērt, ka šis ir komandas darbs, un dienestā strādā ļoti daudz profesionāļu. Apbalvojumu esmu nopelnījusi, pateicoties visiem kolēģiem, ar kuriem kopā strādāju.” Arī V. Ozoliņš piekrīt kolēģes teiktajam un piebilst: ”Nominācijām izvirza tikai daļu darbinieku. Šoreiz no Vidzemes sumināto ļoti maz, tātad bijām pelnījuši.”
Darbs neatliekamajā palīdzībā prasa lielu pašaizliedzību un teju vai misijas apziņu. S. Rogoča vērtē, ka visgrūtākais esot atbildīgā brīdī pieņemt pareizo lēmumu un spēt ātri reaģēt kritiskās situācijās. V.Ozoliņš turpina kolēģu teikto, piebilstot “Dodoties uz izsaukumu, mokošākais ir neziņa. Katrs izsaukums ir citāds, mēs nezinām, kas mūs tur sagaida. Gadās, ka tuvinieki, izsaucot brigādi, apstākļus raksturojuši pēc savas sapratnes, bet uz vietas atklājas pavisam cita aina. Daudz nosaka attālums. Ja visas lauku brigādes aizņemtas, dodamies uz laukiem, un otrādi. Jau brauciena laikā pacienta situācija var krasi mainīties. Uz katru vietu jābrauc kā uz nopietnu negadījumu.”
Jautāti, kas darbā dod gandarījumu, visi apbalvotie atbild, ka lielākais gandarījums esot par katru izglābto dzīvību: “Tas ir neaprakstāms prieks, ja cilvēkam, kuram apstājusies sirdsdarbība, reanimācijas procesā parādās sirdspuksti. Arī mums ir savas emocijas. Tas, ka mēs neraudam vai nekliedzam, nenozīmē, ka mums nav emociju, tas drīzāk liecina par profesionalitāti.”
Mediķi “Druvai” apliecināja, ka darbs NMPD nav nejaušība, vairāk gan apzināta izvēle. S. Lismente, beidzot vidusskolu, jau zinājusi, ka ies mācīties par ārsta palīgu. Līdzīgi savas izvēles apliecina pārējie kolēģi, atzīstot, ka īstajā brīdī, pie pareiziem apstākļiem un izdevības daudz galvu neesot lauzījuši par izvēli strādāt NMPD, jo šajā darbavietā katra diena esot dinamiska, notikumiem piesātināta.
Vienīgi V. Ozoliņš atzīst, ka izteikti par darbu uz neatliekamās palīdzības mašīnas neesot domājis, kaut gan: “Atceros, ka bērnībā tēvam uz “Žiguļa” sāniem ar ķieģeli uzvilku sarkanu krustu, taču viss pārējais kaut kā sakrita pats no sevis. Esmu dienējis padomju armijā, kur divus gadus biju sanitārās mašīnas vadītājs. Atnākot no armijas, sāku strādāt par šoferi uz ātrās palīdzības. Tagad NMPD strādāju 26. gadu.”
S. Rogoča uzsver šoferu nozīmi brigādes darbā: “Labs autovadītājs ir trešā ārstniecības persona. Tās ir divas papildu rokas un reizēm praktisks padoms sarežģītā momentā. Regulāri piedzīvojam situācijas, kad, pateicoties šoferīšu prasmēm, varam piebraukt grūti piekļūstamām vietām, kad viņi mums fiziski palīdz nogādāt pacientu līdz mašīnai, piemēram, no daudzstāvu nama, kurā nav lifta, vai brīžos, kad piecas reizes jāskraida pa kāpnēm, sākumā palīdzot uznest visas somas un ekipējumu, pēc tam visu atkal nonest lejā, tad vēlreiz kāpjot uz piekto stāvu un atkal palīdzot pacientu nest lejā. Tas ir ļoti smagi.”
Interesējamies, vai NMPD mediķi jūtas sabiedrības novērtēti un saprasti. “Paldies mēs dzirdam. Tas varbūt neparādās preses slejās vai dienesta mājaslapā, bet tas nenozīmē, ka cilvēki mūs nenovērtē. Bieži vien tuvinieki pasakās tūlīt, notikumā uz vietas. Šādi vārdi atstāj nospiedumus, tas ir sirsnīgi un patīkami.”
M. Pole saka: “Katrs kolēģis citādi tiek galā ar traģiskiem notikumiem. Citam nākamajā dienā pa galvu maļas domas par notikušo, citam paiet nedēļa un divas, īpaši, ja negadījumā cietis bērns. Tas ir psiholoģiski grūti. Kad man apbalvošanas ceremonijā pienāca klāt vīrietis un pateica paldies par viņam doto otro dzīvi, tas man un visiem klātesošiem bija aizkustinājuma pilns brīdis. Šādos brīžos mēs apjaušam, cik nozīmīgu darbu darām.”
Īstenojot dienesta misiju “Glābt un saglabāt cilvēku dzīvības”, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests pagājušajā nedēļā svinīgā ceremonijā apbalvoja darbiniekus no visas Latvijas, pavisam simts cilvēkus.
Komentāri