Strādīgums un čaklums ir tās vērtības, kas daiļo cilvēku. Darbs mēdz būt grūts un smags. Tieši tādu to pazina mūsu senči, tomēr cauri laiku laikiem darbam piemīt šķīstītāja spēks. Jau tautas dziesmās vairāk par meitas augumiņu un daiļumu cienī viņas darbu, bet slinkumu nopeļ kā kaunpilnu netikumu. Visbeidzot jāteic, ka dainās čaklums ir iekodēts augstāk par skaistumu. Darbs un pienākums, darbs un tikums vai darbs kā aizraujoša spēle. Par to intervijā savās pārdomās dalās bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga.
– Kas, jūsuprāt, ir darba tikums mūsdienās?
– Darba tikums ir tas, ko katrs var censties izdarīt pēc iespējas labāk, veiklāk un skaistāk. Dažos apstākļos, it īpaši, ja cilvēkam ir rutīnas darbs, tas var izrādīties ļoti grūti. Redziet, cilvēkam var būt dažādas intelektuālās prasības un dažādas spējas. Mūsu vidū ir arī cilvēki, kuriem tieši rutīnas darbs ir ļoti piemērots, turklāt dod lielu gandarījumu. Tā sazobe starp darba prasībām, cilvēka spējām un talantiem ir ārkārtīgi būtiska. Ja prasības atbilst cilvēka spējām, tad viņš visgarlaicīgāko darbu var paveikt ar prieku. Tas ir vides, darbabiedru iespaids, paša audzināšana un citi faktori. Ļoti daudz nosaka paša attieksme pret darāmo darbu, un tikums ir katrā pašā.
– Kā kultivēt sevī pozitīvo attieksmi pret darbu?
– Ja cilvēkam darbā veicas un sokas, ja viņš saņem savām spējām un zināšanām atbilstošu atalgojumu, tad viņam, visticamāk, būs laba attieksme pret darbu. Katram ir jāatrod savs līmenis, un, vadoties pēc tā, iespējams dabūt darba prieku. Vēl darba prieks vairojas, ja redz, kā tas nes augļus un rezultātus. Lauku darbos rezultātu saredzēt ir vieglāk nekā kādā fabrikā pie slīdošās lentes, jo lauku darbam piemīt ritmiskums un gada laikā tas mainās. Tamdēļ mūsu senči bija ļoti radoši un darba priecīgi. Neskatoties uz aizspriedumiem, ka zemnieki it kā bijuši rupji un aprobežoti, lasot tautasdziesmas, redzam, ka tur ir ārkārtīgi smalki izstrādāta dzejas valoda un teksta struktūra. Senči nekādā ziņā nevarēja būt glupi un intelektuāli primitīvi.
Mūsu senčiem bija jāstrādā fizisks darbs, un viņi bieži bija pārguruši un miega badā. Viņiem nebija tādi izaicinājumi, kā mums šodien, proti, nekustīgs dzīvesveids, nepieciešamība ielaist dzīvē fiziskās kustības. Viņiem fizisko kustību bija vairāk nekā nepieciešams, turpretī mums to ir par maz. Savukārt intelektuālās stimulācijas mums ir tik daudz, cik esam gatavi uzņemt. Ir jāgādā par to, lai fiziskais, intelektuālais un arī estētiskais mūsu dzīves apstākļos kopumā būtu pēc iespējas labākā līdzsvarā, tad darba prieks un dzīves prieks neizbēgami sekos.
– Pēdējos gados daudzi latvieši devušies darbos uz ārvalstīm. Dažkārt pret aizbraucējiem valda nievājoša attieksme – pārmet slinkumu savā zemē, gatavību kalpot citiem. To sasaista ar verdzības vēsturi, sakot, ka latvieši vēl arvien nav gatavi uzņemties atbildību par sevi, neprot definēt prasības un attīstīties. Esam tās vergu dvēseles jeb tomēr ne?
– Daži ir. Tas atkarīgs no audzināšanas, no tā, kādu pašapziņu vecāki cilvēkā ieaudzinājuši, no izglītības un objektīviem apstākļiem. Piemēram, paskatīsimies uz skolotu medicīnas māsu, kurai Latvijā ir tāda alga, ar kādu knapi var iztikt. Ja viņa ierauga, ka par savu darbu Norvēģijā viņa saņemtu četras reizes vairāk, tad tā nav nekāda verga dvēsele. Jā – tur būtu sveša vide, būtu jāpamet ģimene, draugi, faktiski jāpārdzīvo trimdinieka pieredze, taču tā nav verdzība, tā ir kalkulācija.
Tāpat Latvijā ir cilvēki, kas ieguvuši augsti kvalificētu specializāciju, pēc kuras vietējā darba tirgū nav pieprasījuma. Mēs esam par daudz maza valsts, un šeit tās iespējas nav izveidojušās.
Vislabākā situācija ir uzņēmējam, jo cilvēkam pat ar minimāliem uzņēmējdarbības talantiem šeit ir iespējams attīstīties. Svarīgi atrast nišu, kurā savas mākas, zināšanas un spējas var savienot ar komandas spējām. Neizbēgami tas prasītu enerģiju, uzņēmību un atbildību. Ja runājam par vergu dvēselēm, tad, manuprāt, tā iesakņojusies nevis klaušu, bet padomju sistēmā, kad nemitīgi bija jāpaklausa partijas “gudrajām” direktīvām, kas nāca no Maskavas. Tolaik tik ļoti bija jāuzmanās ideoloģiski nenovirzīties no “taisnā” ceļa, ka cilvēki kļuva pārmēru piesardzīgi. Viņi saprata, jo mazāk izcelsies, jo drošāk. Ne visi to izjutuši individuāli, taču dzīves gudrību – stāvi pie ratiem, bet esi pēc iespējas pelēkāks, nemanāmāks, paklausīgāks, klusāks – esam uzsūkuši. Vēstures notikumi mums ir likuši sarauties maziem, taču mūsdienu modernā pasaule paver iespējas uzelpot dziļi un izvērsties.
– Vai darba ētika jauniešiem ir tikpat augsta kā priekštečiem?
– Tagad mēs dzīvojam straujā, globalizētā, pēcindustriālā pasaulē, kurā ienākušas augstas tehnoloģijas. Tās sev līdzi nes ļoti straujas un radikālas pārmaiņas. Daži jaunieši ir audzināti pēc principa, ka viss ir viegli, atliek tikai paprasīt, un tas pats iekritīs mutē – kā Leiputrijā, kur pa gaisu lido cepti sivēni ar iespraustām dakšiņām, vajag tikai pasniegties. Tomēr šāda attieksme ir ļoti bīstama. Saprotams, ka vecāki, kas ir auguši grūtos apstākļos, mēģina savus bērnus saudzēt, taču tādējādi nebūs tiem pakalpots.
Tajā pašā laikā esmu satikusi ļoti daudz jauniešu, kas ir centīgi, mērķtiecīgi un atbildīgi un kam piemīt sensenais tikums, kas nosaka: darīt savu darbu pēc iespējas labāk ir katra cilvēka goda un pašlepnuma lieta. Darbus var zaudēt (un citus dabūt vietā), algas var tikt samazinātas, nevis paceltas, bet pašapziņu, ko sniedz pārliecība par savām kompetencēm, un mierīgo sirdsapziņu par to, ka tu esi bijis sava uzdevuma augstumos, – to neviens un nekādos apstākļos tev nevarēs atņemt.
Sabiedrībā dažkārt izskan uzskats, ka skolās bērniem māca daudz lieka un nevajadzīga, ka pietiek, ja bērns var brīvi un radoši izpausties, jo visu taču var atrast internetā, tomēr jāuzmanās, ka ar šādu pieeju cilvēks var kļūt tukšs un bezatbildīgs. Tik strauji mainīgā pasaulē jāskatās, kā savus bērnus audzināt un jauniešus izglītot, saglabājot darba tikumu, lai viņi nedomātu, ka, slikti vai pavirši darot darbu, kaut ko iegūs. Ar tādu pieeju jaunieši, iespējams, iegūs tikai bezdarbnieka pabalstu.
Es atļaušos runāt pretī daudzām gudrībām un teikšu, ka, manuprāt, bērna rakstura audzināšanai ir noderīgi ļaut sakopt klasi, notīrīt tāfeli vai uzņemties kādu piemērotu vasaras darbu. Domāju, ka gan bērnu tiesību, gan cilvēktiesību vārdā viss tomēr jādara ar mēru un saprātu.
– Sievietes kļūst arvien izglītotākas un nesteidz radīt vairāk pēcnācēju, tādēļ izskan viedoklis, ka ar imigrantiem nāksies sadzīvot. Kā domājat, sievietes, sapratušas izglītības nozīmi, spēj veiksmīgi balansēt starp darbu, tikumu, pienākumu un ģimeni, neko neupurējot?
– Sievietes var visu, bet ne bez piepūles vai grūtībām! Viss atkarīgs no tā, cik daudz grūtību sieviete ir gatava uzņemties, kā arī no tā, cik lielu atbalstu tā saņem no vecākiem, dzīvesbiedra, valsts iestādēm un sabiedrības attieksmes. Ja, piemēram, sievietei ir ambīcijas būt par slavenu zinātnieci, tad viņai jāapzinās, ka daudz ko nāksies upurēt, kaut vai no sava brīvā laika. Galvenais ir neiespaidoties no novecojušiem un muļķīgiem aizspriedumiem no sērijas “sievietes zinātnē ir tikai neglītas vecmeitas, uz kurām neviens vīrietis neskatās”. Tas ir patētiski nožēlojams stereotips. Atliek kaut tikai paskatīties uz UNESCO-L΄Oreal stipendiātēm Latvijā – viņas ir skaistas, ar staltiem vīriem un skaistiem bērniem.
– Latvieši nemitīgi baidās, ka kāds kaut ko grib atņemt, tostarp turam aizdomās patvēruma meklētājus un bēgļus kā potenciālu draudu, kas plāno iedzīvoties uz mūsu rēķina. Vai tiešām mums kāds kaut ko grib atņemt?
– Sāksim ar to, ka mums jāpagaida, līdz Latvijā uzradīsies bēgļi, kuri būs gatavi te palikt, un tikai pēc tam sāksim uztraukties!
Tāda vietējo politiķu ālēšanās par mums veido sliktu slavu. Tā turpinot, mēs Rietumeiropas acīs kļūsim par aizspriedumainiem, nedraudzīgiem šovinistiem. Beigu beigās, ja bēgļi te varētu dabūt tādus pabalstus, kādus viņi savā zemē strādājot nevarētu nopelnīt, tad viņi te paliktu, bet vēl pirms brīža runājām par saviem tautiešiem, kas brauc strādāt uz ārzemēm. Līdzīgi ir ar bēgļiem – viņi pie pirmās izdevības pametīs Latviju, ja citur atradīs labākus apstākļus. Tai brīdī, kad bēgļi būs gatavi pie mums palikt, stādāt un dzīvot, mēs zināsim, ka mūsu labklājības standarts ir sasniedzis konkurētspēju visā Eiropā.
Par imigrantiem runājot, ja tik vien tie būtu gatavi integrēties Latvijas sabiedrībā, tie nāktu ar jaunām spējām un talantiem, tie ienestu jaunas vēsmas mūsu pīļu dīķa gaisotnē, tie varētu bagātināt mūsu sabiedrību. Katrā ziņā viņi varētu aizpildīt to tukšumu, ko atstājuši tautieši, kas savus talantus un spējas ir dāvājuši citām zemēm. Modernais cilvēks vairs nav piesiets pie dzimtās vietas, kā kādreiz bija dzimtcilvēks, viņam ir izvēles iespējas, un tā ir daļa no tās brīvības, pēc kuras mēs tik garus gadus bijām ilgojušies.
Komentāri