Biju pārsteigta uzzinot, ka Vaira Kārkliņa nav vienkārši zāļu sieva, viduslaiku farmācijas fane un eksperimentētāja. Viņa ir Liepājas Universitātes
docente un pedagoģijas zinātņu doktore, ikdienā Dabas un inženierzinātņu fakultātē vada nodarbības matemātikā un tās mācīšanas metodikā topošajiem skolotājiem.
Vasarā Saulgriežu laikā, kad ar augu un ārstniecības zināšanām liepājniece Vaira Kārkliņa dalījās Āraišos, tur notika ārstniecības un ēdamo augu seminārs. Paralēli lietišķajām zinātnes jomām ikdienas darbā, Vaira Kārkliņa ieguvusi floras dizaineres un dārza dizaineres kvalifikāciju savam priekam, bet tagad arī zināšanās dalās, vadot ziedu dizaina studiju „Liepzars” un kursus floristikā. Liepājniece vada ekskursijas, rīko degustācijas un izdevusi divas grāmatas.
“Esmu eksperimentētāja. Garlaicīgas nodarbes man neder,” atzīstas rosīgā zāļu sieva. “Vēlos visu laiku kaut ko atklāt. Mani interesē dažādi veidi, kā augi var mums palīdzēt, jo vākt tos tikai tējai šķiet pārāk vienkārši. Baudu man sagādā ēst gatavošana tieši dabā, kur blakus viss zied un čalo putni. Kad sāku vadīt šādas nodarbības, studenti jautāja: “Vai es palikšu dzīvs?” Bija arī neizpratne – ko tu tādas nezāles piedāvā, kam tas vajadzīgs?”
Meža un pļavas augu izmantošanu pārtikā Vaira Kārkliņa izmēģina kopš 2004. gada un 2016. gadā izdevusi grāmatu “Savvaļas augu virtuve” ar 60 pārbaudītām, uzlabotām vai oriģinālām receptēm un ilustratīviem autores foto.
“Izveidoju receptes visām sezonām,” viņa stāsta. “Savvaļas augu iedarbība ir ļoti spēcīga, tos vajag lietot daudz mazāk nekā kultūraugus. Salātu bļodai pietiek ar sauju pieneņu un gaiļbiksīšu lapiņu, pāris bērza vai cita koka jaunajām lapiņām, dažiem ziediņiem, aptuveni desmit pumpuriem. Eksperimentus turpināšu ar savvaļas augu konserviem – ko var skābēt un citādi sagatavot. Vispirms pašai viss jāizmēģina.”
Interese par augiem Vairai sākusies ģimenē, jo vecāki nodarbojušies ar liliju selekciju. “Mums viss dārzs bija lilijās! Vienmēr domāju, kā saglabāt spēcīgo smaržu,” viņa stāsta. “Izžāvēju ziedus, bet tie ne pēc kā nesmaržoja. Nākošais solis bija iegūt ēteriskās eļļas no savvaļas augiem. Meklēju, kur Eiropā varētu šo procesu apgūt. Francija atkrita, jo nezinu valodu. Aizbraucu mācīties uz Austriju.”
Jau astoņus gadus Vaira Kārkliņa eksperimentē. Viņa ieguvusi destilātus jeb hidrolātus no simts dažādiem augiem, tapusi grāmata “Augu
hidrolāti veselībai, labsajūtai un uzturam”. Pagaidām Latvijā tas ir vienīgais izdevums par šo tēmu. Abas grāmatas autore izdevusi par saviem līdzekļiem. Interesenti tās iegūst, tiekoties ar Vairu Kārkliņu semināros vai uzmeklējot ar interneta starpniecību.
Atbraucot no Austrijas, augu pētniece domājusi – nu tik būs, taču vīlusies: “Iegādātais aparātiņš bija mazs, atklāju, ka veiksmes gadījumā no augiem var iegūt tikai divus līdz trīs mililitrus ēteriskās eļļas. Par maz! Nospriedu, ka tā ir izsviesta nauda… Un tomēr! Šķidrums, ko ieguvu, jauki smaržoja. Atkal meklēju internetā, ko varētu darīt tālāk, un uzzināju par hidrolātiem.”
Līdz šim dzirdēts un lasīts par destilātiem, ziedūdeņiem, kokūdeņiem. Hidrolātu iegūst, laižot karstu tvaiku caur augiem. Tvaiks “paņem līdzi” no augiem bioloģiski aktīvās vielas, kas ir vieglākas nekā ūdens. Kondensējoties rodas šķidrums, ko dēvē par hidrolātu. Izklausās zinātniski, taču senos laikos iesākumā tam bijis nepieciešams vienkārši katls, jo ar smaržūdeņu ieguvi nodarbojušās sievietes.
Vaira Kārkliņa papildina: “Šajā procesā iegūts destilēts ūdens un vielas no augiem, arī ēteriskās eļļas, organiskās skābes, aldehīdi un ketoni, kas visi kopā hidrolātu iekonservē un ļauj saglabāt ilgāk. Nav jāpievieno nekādas konservējošās vielas. Hidrolāti labi glabājas vismaz gadu. Nav jātur ledusskapī.”
Āraišos seminārā dalībnieki izmēģināja dažādus hidrolātus, līdz visus ietina pļavas smaržu mākonis. Izrādās, ka lietošanai ir gandrīz simt veidu. Ne tikai ādas kopšanai, sejas tīrīšanai, izsitumu, kukaiņu kodumu ārstēšanai, arī ūdens dezinficēšanai, labsajūtai, aromterapijai, garastāvokļa uzlabošanai, pat smaku mazināšanai telpās vai skapjos.
Tālākais hidrolātu meistares stāsts sāka atgādināt alķīmiju: “Hidrolātus var izmantot uzturā – marinādēm, dzērieniem, maizei. Visur, kur ēdiena gatavošanai nepieciešams ūdens, var pievienot atbilstošu hidrolātu,”uzsver praktiķe. “Nedrīkst pieliet par daudz! Apmēram vienu trešdaļu no maizes cepšanai nepieciešamā šķidruma ņem ķimeņu vai timiāna hidrolātu un iegūst spēcīgu garšu. Saldējumam var uzsmidzināt piparmētru hidrolātu. Redzams nav, bet garšo pēc piparmētrām. Jādarbojas radoši! Var jaukt kopā dažādus hidrolātus un radīt savu aromātu. Tas ir līdzīgi, kā parfi-mēri rada smaržas. Es vienmēr saku – augi palīdz!”.
Kad raksts jau bija gatavs, internetā atradu, ka Vaira Kārkliņa rudenī radījusi “Trejdeviņu augu eliksīru”, kura noslēpumainā un sarežģītā recepte saglabājusies no XI gadsimta alķīmijas grāmatām. Sešus mēnešu nogatavinātajam 27 augu izvilkumam pievienots 23 karātu zelts.
Komentāri