Cienīt laika nospiedumus

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju.

-Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien.

-Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski iemesli, tad nav šaubu, ko ar to vēstures liecību darīt. A.Upītis, Māris Liepa un citi kultūras darbinieki ir ko savu atstājuši. Ne jau tikai to, ko viņiem pārmet. Visu pagātni, kuru gribētu, lai tā ir citāda, nav iespējams mainīt un no tās atteikties.

-Tā atsakāmies no tā, ko radījušas iepriekšējās paaudzes.
-60.gados, kad bija Hruščova atkusnis, daudzi latvieši iestājās komunistiskajā partijā ar domu izdarīt kaut ko labu. Kā savulaik stāstīja Roberts Ābeltiņš, savulaik rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, vienaudži cits citu mudinājuši stāties, lai pie varas netiek sliktie. Viņš bija goda vīrs. At­ceros, kad sākām pieminekļu atjaunošanu, ja no izpildkomitejas priekšsēdētāja vajadzēja kādu atļauju, vienmēr atbilde bija: “Da­rām!” Bet 1987., 88.gadā situācija bija gana neskaidra. Jā, viņš bija komunists. Katrs dzīvojam savā laikā.
Kad Padomju Savienībā bija Jurija Andropova laiks, 80.gadu sākumā Cēsīs izveidojās neformāla jaunatnes radošā grupa, mums nebija nekādu politisku uzstādījumu. Arhitekts Teodors Ni­gulis stingri turēja nacionālo līniju un kopā ar viņu braucām apskatīt vecus pieminekļus un vietas. Tad vēl kaut ko varēja apskatīt. Par mūsu braucieniem bija padzirdējusi čeka. Lai grupa neizveidotos organizētāka, visus pa vienam pasauca, parunājās, liekot saprast, ka tā darīt nevajag. Uz kādu laiku pašķīrāmies. Ieriķos pieminekli nojauca 1984.gadā, dažus gadus pirms Atmodas.    Toreiz tika stāstīts, ka tauta pati novāca.

-Sākās Atmodas vēsmas.

-Demonstrācija pret Rīgā iecerēto metro atstāja neizdzēšamu iespaidu un emocijas. Sāka darboties Vides aizsardzības klubs. Iesaistījos pārmaiņās. Jau 1987., 88.gadā vīdēja domas, ka Cēsīs jāatjauno Uzvaras piemineklis. Kad par to sāka vairāk runāt, cēsnieki rakstīja vēstules, dalījās atmiņās, kā pieminekli nojauca. Tās bija pretrunīgas. Sākām ar pieminekļu atjaunošanu pie Līvu pa­gast­mājas, tad Ieriķos, Cēsīs atjaunoja Skolnieku rotas pieminekli.

Visu laiku tika arī domāts par Uzvaras pieminekli. Materiāla nebija. Ar Ivaru Prauliņu, vienu no Atmodas Cēsu līderiem, braucām uz Allažiem meklēt šūnakmeni. Satikām vietējos, izrunājāmies, bet lielu bluķu tur nebija. Bija ziņas, ka kaut kur Jaunraunā ir šūn­akmens. Toreiz komunālās saimniecības inženieris Gudrais, jau vīrs cienījamā vecumā, mūs tur aizveda. Skatījās – viss mainījies, tīruma vietā mežs. Atradām brikšņos īsto vietu, satikām kādu vietējo sievu, kura tur dzīvojusi visu mūžu, bet neatcerējās, ka tur kāds akmeņus ņēmis. Gudrais atzina, ka tas bijis 50.gados un šūnakmens it kā ņemts Ļeņina piemineklim.   

Tālāko citādi nenosaukt kā par liktenīgu sagadīšanos. Arhi­tektu birojā ienāca kāds Igaunijas firmas pārstāvis, meklēja produkcijas noietu un atstāja informāciju, ka  Sāremā ir dolomīts,  varbūt kaut kur projektos var izmantot. Tādu porainu dolomītu nebiju redzējis. Ar Māri Niklasu, kurš bija uzņēmies pieminekļa atjaunošanu, braucām uz Sāremā. Sa­pratām, ka tas būs īstais.

-Bet Ļeņins stāvēja savā vietā. To demontēja tikai 1990.gada oktobrī.

-Tad tika uzskatīts, ka Ļeņins paliks, celsim Uzvaras pieminekli, kur tas bija.    Tas redzams no sta­cijas, Vaļņu ielas. Tas būtu pluss, bet mīnuss, ka laukums bija mainījies un piemineklis būtu tā malā. Ja arī Kārļa Jansona radīto Ļeņina pieminekli noņemtu, lai Uzvaras piemineklis būtu centrā, laukums būtu jāsamazina, kaut, skatoties vecās fotogrāfijas, arī ir iespaids, ka piemineklis bijis laukuma malā. Respektējot pilsētvidi, atjaunotais piemineklis ir īstajā vietā.

Ļeņins bija iecelts Dieva vietā, un viņa pieminekļu nojaukšana bija pašsaprotama. Pie 2.vidusskolas bija lielgabals. To uzlika 80.gadu vidū. Es strādāju “Ko­munālprojektā”, mūs uzrunāja, ka jāuzzīmē, kur un kā lielgabalu novietot. Neviens to negribēja darīt, bija arī tādi kā draudi,  ja to neizdarīs…  Kurš beigās uzzīmēja, nezinu. 
 

-Kas jums uzticēja būt par atjaunotā pieminekļa arhitektu?

-Tas notika organiski. Darbojos Vides aizsardzības klubā, Tautas frontē, mani pienākumi tieši bija atbildība par pieminekļiem. Kad radās reāla iespēja Uzvaras pieminekli atjaunot, Māris Niklass uzrunāja. Iesaistījās mani kolēģi, bija daudz sarunu, vērtēti viedokļi. Tas manā karjerā līdz šim ir lielākais piemineklis.

Interesants ir stāsts par uzspridzinātā Cēsu pieminekļa lodi. Bija vairākas versijas, kur tā palikusi. Ticamākā, ka lode kādu laiku glabājusies ūdenssaimniecības pārvaldē, tad uzlikta uz ūdenstorņa. Ar kolēģi Daini Andersonu no lejas pētījām – torņa galā ir lode, bet nevarēja saprast tās lielumu. Sarunājām atļaujas un kāpām augšā. Pārsteigums bija liels –tā    izrādījās    trīs reizes mazāka, nekā varēja būt lode uz pieminekļa. Lode tornī varēja būt kā zibensnovedējs, bet zibenim lodi nevajag, iespējams, bet tikai iespējams, vīri zibensnovedēju izgatavoja kā lodi, lai cēsnieki redz, ka brīvības lode nav pazudusi. Šī ziņa tika palaista tautās.

-Vai, šodien vērtējot, mums nav par daudz pieminekļu, piemiņas vietu?   

-Mēs pārāk manifestējam cietēja lomu. Latvijas vēsturē tas pārāk daudz tiek uzsvērts,ja to pārāk kultivē, tad drīz mocītājs būs klāt. Jāskatās nākotnē gaišāk, vairāk jārunā par sasniegto. Uzvaras piemineklim ir vēstījums, ka varam aizstāvēt savu zemi, valsti. Tas kļuvis par pilsētas simbolu. Varu būt gandarīts.
Vai pieminekļu par daudz? Ne­redzu, ka vēl kādu vajadzētu. Vienam notikumam netālu ir vairākas piemiņas vietas. Tāda bija sabiedrības vajadzība. Diemžēl jau tagad dažas pamazām tiek aizmirstas, tā nedrīkst būt.

-Arī paša ikdienas darbā jūtams, ka mainās pasūtītāja vajadzības, izpratne par lietām. Tas, kurš 90.gados varēja atļauties trīsstāvu māju ar tornīti, tagad domā ekonomiski.

-90.gadu sākumā visi likumi tika atcelti. Liela māja bija kā paš­apliecinājums savai varēšanai. Tas laiks ir izdzīvots. Tagad, ceļot privātmāju, domā par    apjomu, plānojumu, energoefektivitāti. Tāds ir sabiedrības skatījums uz to, kas dzīvē nepieciešams. Īpaš­niekam ar māju nav sevi jāpierāda. Nesen runāju ar kādu mājas saimnieku. Ēka 350 kvadrātmetru, bērni aizgājuši savās dzīvēs, lielajā namā dzīvo divatā. Tagad saka: “Kur bija prāts!” Arī pārdot nevar, jo nevienam tādu nevajag.

-Pārmaiņas notiek nepārtraukti, un katras atstāj kādu nospiedumu. Kā pietrūkst Cēsu pilsētvidē?    Vai Vienības laukums ir tāds, kādu iztēlojāties, kad uzcēla pieminekli?

-90.gados domē lielākais mīnuss bija, ka starp deputātiem nebija neviena tautsaimnieka, bija skolotāji, mākslinieki, arhitekti, ārsti, ideālisti un romantiķi. To­laik sabiedrībā bija dalīšanās, Tautas Fronte – īstie darītāji, kas zina, kā vajag, bet prasmīgi uzņēmumu, kopsaimniecību vadītāji tika pastumti malā. Taču vajadzēja izmantot viņu pieredzi un zināšanas. Saimnieciskā attīstība palika malā, orientējāmies uz zaļu tūrisma un kultūras pilsētu. Kad tika runāts, ka ražošanu nevajag, daudziem bija iespaids par padomju laika ražošanu, kur viss netīrs, kura piesārņo vidi, nebija sapratnes, ka tā var būt citāda.

Cēsīm pietrūkst ekonomiskās vilkmes. Bez tās pilsēta nevar attīstīties.  Protams, ja Cēsīs būtu vairāk iedzīvotāju, arī vecpilsēta būtu dzīvāka.    Vecpilsēta ir maz­apdzīvota, daudz ēku ir bēdīgā stāvoklī, lielākā daļa ir privātīpašumi. Ja jautā – vai gribat skaistu apkārtni, atbilde vienmēr ir – jā. Tad jāvienojas ar kaimiņiem, to gan ne. Nepārvarama ir nevēlēšanās saprast, gribēt, un darīt.

Jau pirms gadiem divdesmit tika runāts, ja īpašums ir vidi degradējošs, būs likumi, kas īpašniekam paredzēs saistības, bet nekas nav mainījies. Vecpilsētā kāds īpašums ir kā miskaste. Tolaik vēl biju domes deputāts, izsaucām īpašnieku uz domi, atnāca kungs un sāka stāstīt par vectēva lomu brīvības cīņās. “Varbūt runāsim par lietu?” kāds piebilda, bet saņēma    atbildi: “Vai te kāds ir pret neatkarīgu Latviju?” Ko darīt?    Redzams, ka nekas nav mainījies. Viens ir, ko spēj pilsētas vadība,    otrs, kādi esam paši. Vienmēr vieglāk spriest par to, kā bija, kas pareizi, nepareizi, nevis to, kā darīt tagad.

-Varbūt palīgā var nākt sabiedriskā doma. Arī pieminekļa atjaunošanu sabiedrība izteica kā vajadzību.

-Ir vajadzīgi arī likumi, lai ir gan pātaga, gan burkāns. Tiem abiem jābūt košākiem.

-Kā ģimene svin Latvijas dzimšanas dienu?

-Visi piedalāmies svētku pasākumos, esam ne tikai skatītāji. Svētki jāsvin.