Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE.

“Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. Kaut arī brīžiem brāzmo vējš, laik­apstākļi ļauj izbaudīt absolūto mieru – smalks lietutiņš un dūmaka ieskauj un izveido pilnīgi noslēgtu pasauli. Tajā nav nekā no ārpuses, ir tikai tuvējās priedītes, rudā zāle, noziedējušie burkāni, dzelzenes un smilgas, un, velkot burkānus, var sajusties gluži kā burkanvācēja pirms simt vai tūkstoš gadiem. Atšķirība gan tā, ka man kājās ir gumijnieki, kas dod zināmu komforta un laikapstākļu baudīšanas sajūtu. Roku salšanas sezona gan ir sākusies,” domās dalās Elita. Ar viņu sarunas par ceļu dabas pasaulē, ārstnieciskajām sēnēm un piepēm un stigmām, kas ar to saistās.

-Vai bieži nākas būt Cēsu pusē?

-Te dzīvo mana vecākā meita, tā kā man iznāk paviesoties jūsu pusē. Dzimusi un augusi esmu Balvos, bet vēlāk dzīvoju Gul­benes novadā, Lejasciema pagastā. Un interesanti, kaut Gulbenes un Balvu novads ģeogrāfiski atrodas ļoti netālu viens no otra, tomēr augu valsts ir gana atšķirīga.

Tā, padzīvojot dažādās Lat­vijas vietās, iepazīstu daudzveidīgus augus un to, cik ļoti liela dažādība ir tepat pie mums, Latvijā. Protams, visu nosaka reljefs, augsne, mitruma līmenis. Ir ļoti interesanti to izpētīt.
Mana pamata profesija ne pavisam nav saistīta ar dabu vai augu valsti. Jaunībā bija citas intereses, apguvu sieviešu apģērbu modelēšanu. Ar šodienas prātu, protams, šķiet, ka vajadzēja mācīties kaut ko ar bioloģiju saistītu. Bet ar modi mana ikdiena bija visā jaunības posmā. Arvien strādāju brīnišķīgā bērnu preču veikaliņā, kur ir dabūjams viss, kas vien nepieciešams mazajam cilvēciņam.

-Kā aizsākās interese par dabu?

-Jāsaka, daudziem, kas aizraujas ar dabas velšu vākšanu, dzīves scenārijs ir stipri līdzīgs – visbiežāk tā ir vecmamma, kas kaut ko līdzīgu darījusi un ņēmusi līdzi mazbērnu. Kopā vākuši augus, dabas veltes, vecmamma parasti stāstījusi, kas ir kas, kādam mērķim ko lietot. Mazam bērnam gan parasti viss pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tomēr kaut kur dzīves gaitā dzirdētais parādās no jauna. Rodas jauna vēlme meklēt un izzināt šīs lietas.

Ir ļoti interesanti likt kopā to, ko zināja vecmamma, un to, ko zinām no pētījumiem šodien. Tolaik cilvēkiem bija ļoti attīstītas novērošanas spējas. Proti, senāk cilvēki daudz vēroja un paši pārbaudīja, kas der, to atcerējās un ieteica citiem. Daudz vēroja dzīvniekus, ko tie ēd, kad jūtas slikti, un tamlīdzīgi. Tas tika nodots kā zināšanas no paaudzes paaudzēs. Ir daudzas lietas, ko vairs nezinām, kā cilvēki senāk uzzināja pielietojumu augiem un to ārst­niecisko vērtību. Piemēram, bērza čagu veselībai lieto jau ļoti, ļoti sen, taču ir grūti iedomāties, kā tika uzzināta tās ārstnieciskā nozīme.

-Pati vācat dabas veltes un dalāties ar šo informāciju ar citiem. Cik gadus ar to nodarbojaties?

-Interese bijusi sen. Daudz nosaka dzīvesveids, tas, kā iekārtojusies ikdiena. Augu vākšana ir daudz saistīta ar iespēju būt dažādās vietās, būt dabā, vērot, pētīt, vākt. Tam vajadzīgs laiks. To var darīt tad, kad bērni izauguši un viņiem ir sava dzīve, tad mammai beidzot ir laiks darīt kaut ko savam priekam.

-Augu valsts ir daudzveidīga, interesanti, kā tā atšķiras netālās vietās. Kā esat ieguvusi zināšanas?

-Daudz lasīts grāmatās. Domāju, cilvēki, kam šīs lietas interesē, ir sākuši ar, ja tā var teikt, klasiku – Helēnu Rubīni, Viju Eniņu, Annu Pētersoni un citām. Ļoti daudziem arvien mājas bibliotēkā ir šo autoru grāmatas.
Pamata informācija par augiem jau gadu gaitā nemainās, pamats paliek, tikai to papildina aizvien jauni pētījumi un atklājumi. Lielākoties gan zinātniskie pētījumi par augiem tiek veikti ārvalstīs, to informāciju var viegli atrast internetā.

Ir ļoti daudz augu valsts produktu, par kuriem pārmantotās informācijas ir maz vai nav gandrīz vispār – piemēram, ārstnieciskās sēnes un piepes. Mēs jau visi zinām, kam derīgas piparmētras, kumelītes, kliņģerītes. Bet, piemēram, ar sēnēm esam diezgan konservatīvi.

Proti, zināšanu par sēnēm ir diezgan maz, cilvēks, kas interesējas par tām, bieži saņem nosodošu attieksmi – šķiet, ka, ja ir interese par sēnēm, tad jau noteikti, lai tikai apreibinātos. Tas tāds aplams priekšstats, kurš diemžēl ir diezgan izplatīts. Lielais vairums nu jau zina, ka populārākās sēnes arī ir ne vien gardas, bet arī veselīgas, piemēram, parastā gailene ir lielisks parazītu izdzīšanas līdzeklis. Proti, nevis svaigas vai pagatavotas mērcītē, bet tieši zemā temperatūrā kaltētu gaileņu pulveris. Tas burtiski parazītus saēd, viņi sairst.

Tā ir ar daudziem ārstniecības augiem – mēs vienlaikus uzņemam auga vērtīgās un arī indīgās vielas, kas varbūt nenodara kaitējumu mums pašiem, tomēr ir gana kaitīgas kādiem mūsu “apakš­īrniekiem”.

Visi zina, ka sēnes ir smags ēdiens, bet tas ir sēņu hitīna dēļ, mūsu organismā nav hitināzes, kas sēnes spēj sašķelt. Toties izžāvētas un samaltas sēnes, kuru šūnu struktūra ir izjaukta, organisms spēj pārstrādāt. Tādas tās var dot pat bērniem. Gaileņu pulveris iznīcina arī spalīšu oliņas. Daudzas no tādām zināšanām par augiem, sēnēm ir jaunas – tās nav pārmantotas paaudžu paaudzēs.

Mūsu sabiedrībai to visu ir grūtāk pieņemt, jo lielākoties cilvēki, kad dalos ar šo informāciju feisbukā, ir atsaucīgi par jau pazīstamo – pelašķi, vīgriezi, nātri. Kad sāku rakstīt par ārstniecisko sēņu un sevišķi piepju jomu, tad patiešām nākas saskarties ar zināmu pretestību. Cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka kaut kāda vienkārša, necila piepe var saturēt ļoti daudz veselībai noderīgu vielu.

Ir grāmata “Aliansē pret vēzi”, ko sarakstījusi Maija Pohodņeva kopā ar Modri Pelsi. Paši atrada informāciju, cik vērtīgas ir piepes, vāca tās un gatavoja līdzekli, kas Modrim palīdzēja izārstēties no gremošanas trakta vēža. Es gan nepropagandēju ideju, ka ar sēnēm var izārstēt vēzi, nebūt ne. Bet tajās ir daudz bioloģiski aktīvu vielu, kas ir ļoti noderīgas veselībai – gan profilaktiski, gan ārstēšanas procesā – un var būt efektīvs atbalsts klasiskajai onkoloģijas ārstēšanai.

-Tātad sēnes un piepes ir ļoti vērtīgas.

-Sēnēs ir daudz vielu, kas organismā stimulē tās šūnas, kas mūsu organismā ir iebūvētas, lai izķertu visas svešās, tostarp vēža, šūnas. Ar sēnēm var ļoti labi uzlabot imunitāti. Visas šīs zināšanas par sēnēm ir tīri ārvalstu pētījumi. Pie mums tas netiek darīts, jo ir skaidrs, ka tam nepietiek finansējuma. Ārzemēs ļoti daudz tiek pētīta sēņu valsts, tur šajos pētījumos tiek ieguldīti lieli līdzekļi.

Protams, lasot visu informāciju no ārvalstu avotiem, nākas piestrādāt arī pie svešvārdu vārdnīcas un terminoloģijas. Ikvienam interesantam pieejami arī populārzinātniskā valodā veidotie video stāsti “Youtube”, un šeit varu ieteikt krievu mikologu Mihailu Višņevski, kurš stāsta, kā ārstniecībā izmantojama porcelāna tintene, kas var būt palīgs krūts vēža gadījumā. Ļoti daudz ir pētīta bērza čaga, raibā tauriņpiepe. Pētījumu aktualitātē nonākusi parastā plakanpiepe, kurai piemīt unikālas ārstnieciskās īpašības. Un tā ir viegli pieejama tepat Latvijā, tāpēc ar šo informāciju dalos.

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālu – Japānā, Korejā, Dienvidame­rikā – ir tie vērtīgie augi, kas mūsu veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā un ir viegli atrodams, savācams. Protams, kad cilvēks pirmoreiz iepazīstas ar šo informāciju un ieiet mežā ar domu vākt ārstnieciskās sēnes un piepes, nākas apjukt. Arī man tā bija. Ir grūti saprast, vai katrs izaugums uz koka ir bērza čaga. Bet tas ir tikai pirmais mirklis, kamēr gūst pieredzi un saprot, kas ir kas. Ar laiku visu var ļoti labi apgūt. Piepes ir imunitātes ļoti spēcīgas stiprinātājas, un tagad rudenī aiziet uz mežu, palasīt kādu piepīti un pavārīt sev tēju būs tikai ieguvums. Piepes ļoti labi palīdz arī pie saaukstēšanās simptomiem.

-Saprotu, ka lielākoties vācat sēnes un piepes.

-Nē, tā nav. Bet sēņu pasaule ir tas, kas man šobrīd šķiet visinteresantākais un jaunākais. Tur visu laiku var atklāt kaut ko jaunu. Pelašķos, liepziedos, kumelītēs vairs nevar atklāt ļoti daudz jaunā.

-Vai jūsu vāktos labumus arī var nopirkt?

-Nē, es feisbukā dalos tikai ar visu informāciju par augiem un sēnēm, ko uzzinu. Uzskatu, ka ir vērtīgi cilvēkiem pastāstīt par šīm lietām.

-Varbūt ir kaut kas pārsteidzošs, ko esat atklājusi savā pieredzē?

-Bieži vien pārsteigums ir, kad strādā kaut kas pavisam vienkāršs. Piemēram, kad cilvēkam ir slikta dūša, faktiski viņš nav spējīgs padarīt neko. Kaut kādas sāpes, diskomfortu var pieciest un turpināt savus darbus, bet, kad ir slikta dūša un nelabums, vemšana, cilvēks nevar padarīt praktiski neko. Viņš ir nelietojams. Un tad ir pārsteigums, ka lieliski palīdz vērmele vai vībotne. Uz gremošanas sistēmu lieliski iedarbojas arī retēja sakne. Ir tāds paradokss, ka cilvēku nepārsteidz tas, ka, iedzerot tableti, paliek labāk, bet, iedzerot retēja saknes uzlējumu, cilvēks brīnās – kā var būt, ka tas tik labi palīdzējis?

Man ir bijis liels pārsteigums par to, cik efektīvi pie pavasara noguruma palīdz piepes. Divas dienas padzerot piepju tēju, viss sagurums pāriet. Tāpat savulaik nekas neparasts nebija apliet mušmiri ar šņabi un ierīvēt sāpošās vietas, bet brīžiem ir pārsteigums, cik tomēr labi tas palīdz.

Informācijas lauki, kurā katrs dzīvo, ir ļoti atšķirīgi. Kādam tas neliekas nekas šokējošs, jo to, iespējams, darījuši viņa senči. Bet citam tāda sarkanā mušmire ir kā lielais bubulis jau no bērnības un ir grūti paskatīties uz šo sēni citādi. Ārīgai lietošanai šī sēne strādā teicami. Pati esmu tikusi vaļā no sāpēm plecā, un man tas bija diezgan pārsteidzoši, kaut arī par šo iedarbību bija daudz lasīts. Skaidrs, mūsdienās ir arī daudz ļaunprātīgu sēņu izmantošanas gadījumu. Tas var veidot negatīvu tēlu cilvēkiem, kas aizraujas ar sēņu pasaules izzināšanu.