Vislabākais ceļojums izdodas tad, ja galapunktā gaida sirsnīgi ļaudis, kuri vēlas parādīt viesiem vērtīgāko, kas raksturo zemi, dabu un
kultūru. Vēl labāk, ja viesmīlīgie saimnieki ir arī interešu un nozaru radinieki. Mans īsais pavasara ceļojums uz Sanktpēterburgu bija veltīts muzejiem un Ermitāžas ikgadējai Apaļā galda konferencei.
Muzejs pie muzeja
Sanktpēterburgai ir daudzi nosaukumi – gan virsrakstā minētais, gan Pētera Pirmā dotie: “Logs uz Eiropu” un “Jaunā Holande”, gan dzejiskais “Balto nakšu pilsēta” un, protams, “Krievijas otrā galvaspilsēta”. Te gandrīz katram centra namam ir vēsture, kas aizsniedzas līdz 18.gadsimtam, te ir muzejs muzejā, greznība interjera detaļās, dārgumi vitrīnās, pie sienām un krātuvēs. Viena cilvēka mūža būtu par maz, lai visu apskatītu. Brīdī, kad klasikas kļūst par daudz, emociju atšķaidīšanai var doties uz gramofonu, vēdekļu, rotaļlietu, vaska figūru un inkvizīcijas rīku, kaķu, vodkas un neskaitāmiem citiem muzejiem.
Vārds “Ermitāža” ir spēcīga atslēga, kas atver jebkuras durvis. Tas ir simbols, ko ar bijību uztver ne tikai citu muzeju darbinieki, bet arī Sanktpēterburgas iedzīvotāji un pat taksometra šoferi vai muitnieki uz Krievijas robežas. Būt Ermitāžas viesiem ir prestiži, jo tiek organizēta bezmaksas ieeja un ir atļauja fotografēt.
Mājinieki bija parūpējušies, lai Carskoje Selo Katrīnas pils tiek speciāli atvērta vidzemniekiem. Krievijas caru vasaras rezidencē atjaunotas vairāk nekā 30 zāles, un tā nav pat puse no kādreizējā krāšņuma. Mirdz zeltītie kokgriezumi, simtiem elektrisko sveču atstarojas spoguļos, optiski palielinot zāles un galerijas. Gan šeit, gan citur sastaptie gidi lepojas ar cariskās greznības zelta laikmetu. Sastapu pulksteņmeistaru, kurš reizi dienā apstaigā pili, uzvelkot mehānismus. Kad dodas atvaļinājumā, muzicējošie pulksteņi pāris nedēļu klusē. Restaurācija turpinās, uzturēšanas un sakopšanas apjoms ir milzīgs, ēku komplekss un parks izmēros pārspēj vairākas mūsu Rundāles, bet jāatgādina, ka abas pilis ir itāļu arhitekta Rastrelli darbs.
Galvenais apskates objekts ir 22 gados atjaunotā Dzintara istaba, kur sienas paneļos un mozaīkās izmantots dzintars no Kaļiņingradas raktuvēm. Gandrīz visur pilī drīkst fotografēt, taču šeit, saudzējot ekspozīciju, tas nav atļauts. Vēsturnieki apkopojuši 187 versijas par to, kur varētu būt noslēpta īstā Dzintara istaba. Ar katru gadu zūd cerības to atrast, eksperti uzskata, ka kara laikā tā gājusi bojā. Pirmā Dzintara istaba nav krievu meistaru darbs, to 18.gadsimtā gatavoja vācu meistari Prūsijas karaļa Frīdriha I kabinetam. Vēlāk dzintara paneļi uzdāvināti Pēterim I.
Viss, viss, viss…
Ermitāža ir viens no pasaulē lielākajiem muzejiem, mākslas pasaulē politiski ietekmīgs. Kuram kolekcija ir apjomīgāka – Vatikānam, Luvrai vai Britu muzejam-, neviens nav izmērījis, taču apmeklētājam uztvere un kājas ir pagurušas jau pēc pāris stundām. Labi noder vietējais gids, kurš izvadā pa īsāku maršrutu, ietaupot tūristu laiku un spēkus, kas paiet, meklējot ko īpašu, piemēram, vienīgo Leonardo da Vinči vai Mikelandželo darbu, Maļēviča “Melno kvadrātu”, pulksteni – Zelta pāvu – vai prezidenta dāvināto Faberžē olu.
Muzejs izvietots piecās ēkās, sestā ir Staraja Ģerevņa – ārpus centra, kur 2010.gadā uzcelts Atvērtais krājums un fondu glabātavas. Sarēķināts, lai aplūkotu visas Ermitāžas ekspozīcijas un katram priekšmetam veltītu kaut pāris sekundes, būtu nepieciešami 11 gadi. Kolekciju sāka veidot Katrīna II. Mākslas darbus varēja aplūkot tikai valdnieki un daži īpaši viesi, tādēļ Katrīna kolekciju nosauca Hermitage, kas franču valodā nozīmē “eremīta mājoklis”. Kādā vēstulē cariene rakstīja: “Par to visu priecājas tikai peles un es.”
Muzejs kā piedzīvojums
Pēc mākslas esences baudīšanas vakara pusē devos uz “Pētera Akvatoriju”. Trijos gados izveidota ekspozīcija ar ūdensbaseinu vidū, tajā peld buru kuģi un “ledus gabali”. Maketā attēlota Pēterbugas celtniecība 18.gadsimtā, darbi, svētki un notikumi, paceļas tilti un aizveras slūžas, brauc karietes, ir visi gadalaiki, mainās diena un nakts, kad iedegas pilsētas ugunis. Nospiežot kādu pogu, var likt kuģu lielgabaliem izšaut, izkustināt divus centimetrus “lielās” cilvēku figūriņas. Kāds mežā nozāģē priedi, divi ballītē izkaujas… Maketā iekļauti daži neparasti objekti, piemēram, krāsns, uz kuras brauc Ivanuška, un melns kaķis vai Darts Vaiders, kurš lūkojas no cietuma.
Eiropeiski vaibsti un vietējās iezīmes
Gadījās daži, par manu ceļamērķi izbrīnīti, paziņas: sak, ko var sadarīt Krievijā, tur taču viss atpalicis! Nevaru spriest par valsti kopumā, bet Sanktpēterburga nudien ir sakoptāka un modernāka par Rīgu. Jā, nomalēs ir savs šarms, gluži tāds pats kā mums, kad pavasarī kūst sniegs, atsedzot drazu kaudzes un šķības būdiņas. Arī drošības pārbaudes pirms metro vai muzejos daudzmiljonu pilsētā ir gluži normāls process.
Daudzās ielās gar abām malām stāv automašīnas. Ja neatrod brīvu vietu, vietējie mēdz atstāt auto “ar ieslēgtiem uguņiem” uz brauktuves, transporta kustībai pa kājām un mierīgi doties iepirkties vai paēst krodziņā.
Ņevu vēl klāja ledus, bet pie Petropavlovskas cietokšņa mūriem aizvējā uz papes gabaliem iekārtojušies dabiskā solārija cienītāji. Kāds simts sieviešu un vīriešu, cits sārts, cits jau gluži brūns, stāv klasiskajās kultūristu pozās, lai labāk iedegtu.
Pieklājība ir pēterburdziešu kultūras iezīme. Ceļa prasītājam tiek laipni paskaidrots, kur jāiet vai cik pieturas ar metro jābrauc. Cilvēki šeit ar sirsnību un nostalģiju atceras Baltijas apciemojumus 70., 80.gados, atminas pat pilsētu nosaukumus.
Komentāri