Pērn Tartu atvēra Igaunijas Nacionālo muzeju. Jau ēkas arhitektūra pārsteidz ar varenību un savdabīgo risinājumu.
Tiesa, ar acīm to aptvert grūti, vislabāk tas redzams fotogrāfijās no putna lidojuma, bet plašums tiešām pārsteidz. Tikai divi skaitļi, kas to raksturo: ēkas garums 355,8 metri, iekšējā platība – 33 876 kvadrātmetri.
Var droši teikt, ka šis muzejs ir jauns līmenis, kā stāstīt par vēsturi. Te ik uz soļa redzams, ka igauņi modernās tehnoloģijas prot likt lielā. Var tikai brīnīties, kā to visu varēja izdomāt un salikt kopā.
Valsts vēsture no akmens laikmeta pirmajām liecībām līdz mūsdienām tiek izstāstīta vienā garā jo garā telpā, bet vērts ielūkoties arī visās blakus telpās, kur ekspozīcijas papildina centrālo telpu un kurās atklājas arvien jauni pārsteigumi. Nav jāsatraucas par valodu barjeru, arī te paldies modernajām tehnoloģijām. Apmeklētājam, kurš pērk biļeti, darbinieks pajautā, no kurienes viesis ieradies, un ārzemniekiem, tātad arī latviešiem, iedod plastikāta karti, kas līdzīga bankas kartei. Visa svarīgākā tekstuālā informācija rodama digitālajās planšetēs, pieliekot pie tām šo kartiņu, informācija pārtop latviskā tekstā.
Staigājot var pētīt vēsturi un sajūsmināties par risinājumiem, kā tas tiek darīts. Telpās, kur skatāmi senie saimniecības priekšmeti, iekārtas, ierīces, videoekrānos var vērot, kā strādā konkrētais amatnieks, kā top vilna no aitas cirpšanas līdz gatavam produktam. Var skatīties, kā pareizi uzvilkt tautastērpu un tamlīdzīgi. Citā telpā var ieklausīties igauņu valodas dažādajās izloksnēs, vēl kādā aplūkot Igaunijas valsts apbalvojumus un vēl, un vēl, un vēl. Jārēķinās ar divām stundām un ilgāk, tomēr beigās nepamet doma – vai visās telpās tika pabūts. Tie, kuri tur bijuši, var padomāt, vai “satikāt” fotogrāfu, kas jūs nofotografē, vai zīlnieci, kura izliek kārtis. Ja nē, tātad kaut kas palaists garām.
Pagrabstāvā ne mazāk interesanta ir somugrus un ziemeļu tautas atspoguļojošā pastāvīgā ekspozīcija “Urālu atbalss”, kas iepazīstina ar igauņu valodai radniecīgajām valodām un Eirāzijas ziemeļu daļas pamatiedzīvotājiem.
Ja piekūst kājas, var iestiprināties kafejnīcā vai restorānā, tad doties nākamajā muzeja izpētes aplī.
Komentāri