Šīs nedēļas nogalē desmit gadu jubileju svinēs Cēsu “Fonoklubs”. Lai arī vērtēts dažādi, šis tomēr ir vienīgais muzikālais klubs pilsētā, ko iecienījuši arī citviet dzīvojošie. Uz sarunu aicinājām kluba īpašnieku Lauri Sildniku, kurš, starp citu, “Druvas” lasītāju aptaujā “Gada cilvēks 2008” ieguva titulu “Par jauniešu dzīves rosināšanu”.
– Ar kādām sajūtām tiek sagaidīta “Fonokluba” desmitgade?
– Protams, ar patīkamām. Kad pirms daudziem gadiem man vaicāja par ambīcijām attiecībā uz “Fonoklubu”, teicu, ka vēlos, lai mums būtu vecs klubs. Tāds, kurā uzkrājas tradīcijas un stāsti. Tagad varu teikt, ka desmitgade ir liels solis, kas parāda, ka ejam pareizajā virzienā. Protams, tas ir arī darbs – kādam jau tās svinības un koncerti šajā nedēļas nogalē jāorganizē (smejas).
– Atceroties sākumu, kādas bija vīzijas par nākotni?
– Viena no vīzijām bija kļūt par mazu vietu, kurā uzstājas lielas grupas. Šajos gados pie mums spēlējusi gan Igaunijas lielākā grupa “Ewert and the Two Dragons”, gan teju visas lielākās pašmāju apvienības, ieskaitot “Instrumentus”, “Skyforger” un daudzas citas. Tas, ar ko varbūt nerēķinājāmies, ka, pieaugot pašiem, mainās arī skatījums un vērtības. Tagad gribas, lai klubā var ne tikai dejot, bet arī mierīgi piesēst pie vīna glāzes, ja ir tāds noskaņojums.
– Vai muzikāls klubs mazpilsētā ir dzīvotspējīgs bizness? No kā tas atkarīgs? Manuprāt, desmit gadi ir ļoti labs rādītājs, jo redzam, ka valstī pat lielās pilsētās daudzi šādi projekti ir beiguši pastāvēt.
– Mums vienkārši bija slinkums braukt uz citām pilsētām, tāpēc izdomājām, ka vajag tādu vietu Cēsīs. Taču, nopietnāk runājot, ja kāds no malas retrospektīvi paskatītos uz to kā biznesa projektu, droši vien jau pašā sākumā pateiktu, ka tas ir tukšs numurs. Visa pamatā noteikti bija un aizvien ir entuziasms – gan mūziķi, gan mūsu draugi novērtē, ka tas, ko darām, nav tikai bizness, bet patiesa vēlme rīkot foršus pasākumus. Līdzīgi savulaik bija arī ar festivālu “Fonofest”. Mūziķi bieži vien paši pieteicās pie mums spēlēt, lai izbaudītu atmosfēru. Protams, nevaram noliegt, ka ir arī skumjāki momenti – nesen rīkojām “Grammy” nominētu ASV džeza mūziķu koncertu, uz ko ieradās padsmit cilvēku. Tādi brīži izmaksā gan tīri fiziski, gan patērē ļoti daudz emociju.
– Varbūt pafantazējam, ja būtu iespējas visu sākt no jauna, kādu veidotu muzikālu klubu Cēsīs?
– Tā kā mēs veidojam klubu tādu, kurā paši gribētu atpūsties, un ar tādiem pasākumiem, kādus paši gribētu apmeklēt, būtu jocīgi, ja es teiktu, ka kaut ko darītu citādi.
– Uz ko tiek likts uzsvars, izvēloties muzikālo piedāvājumu?
– Visi trīs brāļi, kuri esam iesaistīti kluba veidošanā, par to regulāri apmaināmies un izkašķējamies viens par otra viedokļiem. Taču pamatā muzikālo piedāvājumu kūrē vecākais brālis Marts, kurš personīgi pazīst gandrīz visus māksliniekus, kuri pie mums brauc. Pamatā skatāmies, lai piedāvājums sakristu ar kluba vērtībām un kvalitātes latiņu, taču, protams, nedrīkst ieslīgt vienveidībā, šad tad eksperimentējam ar jauniem formātiem. Protams, ņemam vērā arī apmeklētāju intereses.
– Pēdējos gados Latvijā kā ievērības cienīgs notikums ir lielākais bezmaksas mūzikas festivāls “Fono Cēsis”. Kā radās ideja, un kā vispār vērtē Latvijas mūzikas festivālus?
– “Fono Cēsis” ir, iespējams, vienīgā vieta Latvijā, kur bez maksas bijis iespējams dzirdēt tāda mēroga mūziķi kā britu folkroka zvaigzni Frenku Tērneru, kurš mums ir arī tuvs draugs un līdzgaitnieks jau no pirmajām dienām, kad viņš “Fonoklubā” spēlēja par pārdesmit eiro lielu honorāru. Tagad viņš ASV spēlē izpārdotās arēnās.
Tas ir tāds kā festivāla “Fonofest” turpinājums – tiesa, “Fono Cēsis” vēl ir jauns pasākums, ļoti ceram to attīstīt gan mākslinieku, gan atmosfēras ziņā. Cēsis var kļūt par pirmo pilsētu, kuras centrā notiek pilnvērtīgs festivāls! Kā liecina apmeklētāju tūkstoši, tad arī ļaudis no citām pilsētām un pat valstīm to novērtē.
Jāteic, Latvijas festivālu tradīcijas pirms gadiem pieciem bija spēcīgākas, festivālu bija daudz vairāk, nosedzot plašāku stilistisko loku. Tagad palikuši vien daži lielie spēlētāji. Rīkotājiem grūti, jo festivāli citās valstīs kļuvuši daudz pieejamāki, turklāt arī uz Latviju regulāri brauc ļoti augsta ranga mūziķi.
– Kāds redzējums nākamajiem desmit?
– Varbūt būs nedaudz banāli, taču turpināt attīstīties, domāt jaunas idejas, mainīties, bet neaizmirst par pamata vērtībām un to, kādu darbu un entuziasmu esam ieguldījuši gan paši, gan mūsu draugi, lai “Fonoklubs” varētu svinēt desmitgadi.
– Savulaik tevi redzējām kopā ar grupu “Enhet”. Vai tā joprojām pastāv?
– Grupas iekšienē esam to definējuši kā pauzi, kas nedaudz ievilkusies. Neatmetam domu savākties koncertam, taču šobrīd daudzie notikumi – kam ģimenes dzīve, kam veselība, kam darbs – liedz pasteidzināt procesu.
– Pašam ir arī citas aktivitātes – sports, makšķerēšana. Vai tas vajadzīgs, lai nedaudz atslēgtos no ikdienas, no mūzikas?
– Es pat teiktu, ka ne. Uzskatu, ir svarīgi censties veidot ikdienu tādu, lai negribētu no tās atslēgties. Tāpēc cenšos ikdienu piepildīt ar lietām, kas man patīk. Mūzika, klubs, sports, makšķerēšana, un primāri tam visam, protams, caurvijas ģimene.
Komentāri