Pašā marta sākumā Jansonu ģimene no Raunas puses vēl paguva viesoties Āfrikā, izbaudīt silto sauli un dzirdēt okeāna viļņu šalkoņu. Ģimene ceļoja četratā, vecāki Mārtiņš un Antra kopā ar astoņgadīgo dēlu Henriju un četrgadīgo meitu Evu. Šis nebija ģimenes pirmais kopīgais brauciens ārpus Latvijas robežām, bet viens no intensīvākajiem un piepildītākajiem gan. Antra stāsta, kā izraudzīts galamērķis – Āfrika, kā ir ceļot kopā ar diviem bērniem un kādu kultūršoku ģimene piedzīvoja Marokā.
Paslēpties no lietainās ziemas
– Jau kādu laiku vēlējāmies aizbraukt uz saulaināku vietu, kur paslēpties no pelēkās ziemas. Parasti latvieši šādam mērķim izvēlas ceļojumu uz Tenerifi, bet mēs neesam klasiskie atpūtnieki. Mums patīk no ceļojuma ko jaunu iegūt un iemācīties. Domājām par Ēģipti, bet internetā uzdūros informācijai, ka Maroka ir piemērota ģimenes tūrismam. Internetā redzējām skaistas bildes, mūs vilināja krāsainums, ko piedāvā Āfrika, arī tas nezināmais citā kontinentā – Āfrikā! Mūsu ceļojums bija interesants ar to, ka neko neplānojām, bet ļāvāmies notikumiem. Pēc citu ieteikumiem tik nopirkām lidmašīnas biļetes turp un atpakaļceļam ar konkrētiem datumiem un rezervējām viesnīcu pirmajiem diviem vakariem.
Kontrasti dabā un pilsētās
– Pirmo kolorītu sajutām, jau izkāpjot no lidmašīnas. Lidostas telpas rotāja krāsainas flīzes, ēkas fasāde bija greznota rakstiem, gandrīz kā mandalām. Tas bija kaut kas citādāks nekā Eiropas konservatīvisms. Tāds dzīvs!
Ceļojumam bijām noīrējuši auto. Tā jutāmies droši. Ceļojot ar bērniem, sapratām, ka visur kājām neizstaigāsim. Braucot ar auto, apskatījām mazos ciematiņus, redzējām marokāņu tradicionālos tērpus, tirgu, autentisko vidi. Daba Marokā ir ļoti kontrastaina. Vietām ir tuksnesis, bet turpat ne pārāk tālu– viss zaļš. Es saprotu, ka ne tikai tāda ir Maroka, bet visa Āfrika. Pirmās ceļojuma dienas dzīvojām senatnīgā pilsētā, bija sajūta, ka esam nokļuvuši citā pasaulē – netīrība uz ielām, atvērtība cilvēkos, mājas un arhitektūra pavisam atšķirīga no tā, kas redzēts Eiropā – viss tik nesaprotami. Lielākās pilsētās gan jau bija nami, ielu plānojums kā Eiropas valstīs, arī dārgas automašīnas, zīmolu veikali, lielveikali un tamlīdzīgi.
Vislielāko kultūršoku izraisīja netīrība. Tā bija visur – pat okeānā! Dažās pilsētās, kur ir vairāk tūristu, atkritumi tiek vākti, bet lielākoties netīrība ir visur – mežos, parkos, pludmalēs, uz ielām. Atkritumu tvertnes nekur nav manāmas. Kad vienudien vēlējāmies izbaudīt smilšu pludmales skaistumu, nevarējām atrast vietu, kur apsēsties. Visur bija stikli, pat apavus nevarējām novilkt! Sākām tīrīt pludmalē sev mazu laukumiņu, lai apsēstos, bet nebija, kur savāktos atkritumus likt.
Biju dzirdējusi, ka Marokā sievietei nav ieteicams vienai atrasties sabiedriskās vietās. Lielākās pilsētās var just, ka parādās, iespējams, Eiropas ietekme, kur arī sievietei ir vieta sabiedrībā. Protams, kafejnīcās ir redzami tikai vīrieši, bet uz ielām var manīt kopā vīriešus ar sievietēm un bērniem.
Viesmīlības daudz
Izbrīnu raisīja vietējo cilvēku komunikabilitāte un vēlme draudzēties. Piemēram, braucot lūkoties dabas objektu, apmaldījāmies, braukājam pa lauku apvidu, mūs apturēja vietējais vīrietis. Viņš vēlējās palīdzēt, bet mēs no viņa sacītā neko nesapratām. Angliski vīrietis nesaprata, tik rādīja uz savu sievu un bērniem, aicinot pie sevis ciemos uz tēju. Tajā brīdī mēs nobijāmies, jo Latvijā nav pieņemts aicināt ciemos svešiniekus. Bet tagad, esot atpakaļ mājās, noskatījāmies televīzijā raidījumu par Virsnīšu ģimenes ceļojumu Āfrikā, redzējām, ka āfrikāņiem tāda komunikācija un laipnība ir dabiska, bez jebkāda slēptā nodoma. Tagad to brīdi atceramies nedaudz ar nožēlu, jo neizbaudījām autentisku vidi un viesmīlību.
Protams, par katru norādi vai palīdzību, ja esi apmaldījies, marokieši var prasīt arī samaksu, bet tā viņi pelna naudu. Dažkārt viņu rīcība var šķist uzbāzīga un biedējoša, bet saprotam, kā tādi tur ir paradumi.
Pēc satraukuma laimīgi mājās
– Ceļojuma pēdējās dienās mūs pārņēma neliels satraukums, jo plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk parādījās informācija par koronavīrusu. Līdzko Latvijā sākās runas par robežu slēgšanu, mēs, protams, sākām satraukties un vēlējāmies nokļūt ātrāk mājās. Bija aizdomas, ka aizvērs arī lidostas. 14.martā mums bija biļetes mājupceļam. Lidojot uz Latviju, lidmašīnā dzirdējām, ka lidostas pēc pāris dienām tiks slēgtas. Mūs pārņēma atvieglojums, ka paspējām nokļūt mājās. Lidojām caur Londonu, spriedzi neizjutām. Redzējām, ka cilvēki liek sejas maskas, bet kopumā gaisotne bija mierīga. Mēs paspējām vēl tieši laikā, pirms cilvēkiem sākās lielais satraukums un bailes.
Ir vēlme atgriezties
– Ar bērniem ceļot ir ļoti patīkami, jo viņi pasauli redz citādi. Ceļojums paplašina viņu redzesloku. Jā, arī bērniem bija šoks par netīrību un nepatīkamajām smaržām, bet kopumā tas paplašināja viņu zināšanas. Vislielākais pārbaudījums mums visiem bija garie pārbraucieni no pilsētas uz pilsētu. Mūsu bērniem varbūt problēmas sagādāja ēdiens, viņi nav pieraduši ēst sautētus dārzeņus, ko lielākoties piedāvāja Marokas ēdināšanas iestādēs. Kad pēc brauciena runājām ar bērniem par piedzīvoto, meitiņa teica, ka viņai atmiņā palicis siltais un saulainais laiks, dēlam – dabas skati, it īpaši kāda klints, kurai bija neparasta, robota forma, bet mums – pieaugušajiem – viegluma un brīvības sajūta, krāsainums un kontrasti, atšķirīgā kultūra, okeāns, saule. Un vēl – vēlme atgriezties.
Komentāri