Latvijas bijusī prezidente Vaira Vīķe – Freiberga teikusi, ka katrā mūža posmā ģimene ir tas galvenais balsts, pie kura atgriežamies un kur ceram gūt sapratni un izpratni par to, kas mums sāp un kas dara prieku.
Šī atziņa sasaucās ar cēsnieku Dzintras un Kārļa Dambju dzīves stāstu. Šajā laikā, kad nenotiek mēģinājumi (Kārlis darbojas Cēsu teātrī, Dzintra dejo līnijdejas), viegli bija atrodams brīdis sarunai par dzīvi, ģimeni, tās vērtībām.
Attālums tuvina
Sarunas sākumā abi sarēķināja, ka aprīļa sākumā apritējuši 38 gadi, kopš iepazinušies un pēc ne pārāk ilga laika arī apprecējušies. Ģimenē izauguši trīs bērni – Kaspars, Anete, Sabīne -, kuri nu jau nodibinājuši savas ģimenes. Dēls dzīvo tepat Cēsu pusē, Anete – Itālijā, Sabīne – Nīderlandē.
Jautāti, kāda ir recepte, lai tik ilgi sadzīvotu, Dzintra saka: “Viss iespējams, ja dzīvi tver kā kompromisu, ka jāpielāgojas, kaut kas jāpiedod.”
Sarunas gaitā abi atzīst, ka dzīvē ik pa laikam vajag brīžus, kad var atpūsties no visa un visiem, arī no ģimenes, kad pabūt vienam.
Atceroties kopdzīves sākumu, Kārlis stāsta, ka nodarbojies ar biznesu, kas prasījis bieži būt prom no Latvijas: “Kopš 80.gadu beigām vairākus gadus katru mēnesi vismaz desmit dienas biju Vācijā, Dānijā vai Norvēģijā. Kad atbraucu mājās, tā vienmēr bija brīnišķīga atkalredzēšanās.”
Dzintra piebilst, ka ne vienmēr attālums var sniegt pozitīvus impulsus, var būt situācijas, kad tas vēl vairāk attālina, kad zūd saikne: “Tagad jau kontaktus viegli uzturēt, ir mobilie sakari, internets, tolaik bija tikai parastie telefoni. Atceros daudzus gadījumus, kad Kārļa prombūtnē man pēkšņi galvā tāds kā klikšķis – kā viņam tur iet? Un, tiklīdz esmu tā iedomājusies, pēc dažām minūtēm ir zvans no viņa. Kā smējāmies, mums bija telepātiskas attiecības.”
Taču ne jau tikai Kārlis ik pa laikam bijis prom, arī Dzintra, kuras ikdiena saistīta ar militāro jomu, uz pusgadu bijusi starptautiskā misijā Kosovā.
“Es uzskatu, ka šādi brīži, ko pavadīt vienam, ir ļoti svarīgi,” saka Kārlis. “Mums ar Dzintru bija periods, kad abi strādājām vienā darbā, sēdējām vienā kabinetā, tad bija par daudz, jo darbs nāca līdzi uz mājām. Labi, ka tas nebija pārāk ilgs laiks, bet, ja saka, ka attālums ir pārbaudījums ģimenei, arī šāda nemitīga kopā būšana ir ne mazāks pārbaudījums.”
Laiks kopā
Kad bērni paaugās un dēls Kaspars sāka braukt BMX, sekoja vairāku gadu periods, kad ģimene visu laiku bija kopā. Kādus 13 gadus dzīve griezās ap šo sporta veidu, kurā Kasparam bija labi panākumi gan Latvijas, gan starptautiskā arēnā.
“Kopā braucām pa visu Eiropu, šo laiku vērtēju kā lielu ieguvumu mūsu ģimenei, jo pavadījām ļoti daudz laika kopā ar saviem bērniem. Interesanti, ka meitām vīri ir BMX braucēji, nekur jau laikam no tās orbītas nevaram izrauties,” smaidot saka Dzintra.
Te var piebilst, ka abi znoti bijuši savu valstu izlasēs un Pekinas Olimpiskajās spēlēs 2008.gadā abi brauca vienā pusfinālā kopā ar Māri Štrombergu. Holandietis Robs iekļuva finālā, kur palika piektais, bet itālis Manuels no pusfināla neizkļuva.
“Tagad, kad bērni ir savās ģimenēs, saprotu, ka mēs paši viņus pie šādas atvērtās pasaules pieradinājām. Parādījām, ka pasaulei nav robežu, var braukt, kur gribi. Ja kādam varbūt notikums bija aizbraukt uz Igauniju, mūsu bērniem nebija atšķirības, vai braukt uz Rīgu vai lidot, teiksim, uz Veronu. Viņiem bija drosme doties pasaulē, un viņi to izmantoja,” saka Dzintra.
Lielākais pārbaudījums
Sarunas gaitā abi atzīst, ka lielākais pārbaudījums bija brīdis, kad bērni sāka atstāt ģimenes ligzdu, kad bija jāsāk mācīties dzīvot divatā.
“Visu laiku mājā bijām pieci cilvēki, dzīve pakārtota bērniem. Tad viņi viens pēc otra devās savā dzīvē, vienā brīdī palikām mājā divatā un sākām domāt, kā piepildīt laiku, kura bija tik daudz. Sapratām, ka jāmeklē recepte, kā dzīvot, jo tad veidojas pavisam citas kvalitātes attiecības, kas balstās uz pavisam citām vērtībām. Nezinu, vai, liekot roku uz sirds, var teikt, ka esam to pilnībā atraduši, drīzāk laikam šis meklējumu ceļš turpinās,” atzīst Dzintra.
Kad bērni pametuši ģimenes ligzdu, Dzintra un Kārlis sākuši nodoties vaļaspriekiem. “Es aizrāvos ar līnijdejām, sākumā arī Kārlis vienmēr brauca līdzi uz pasākumiem. Kad atjaunojās Cēsu teātris, Kārlis sāka darboties tajā, jo teātris viņu vienmēr vilinājis. Tad bija vakari, kad katrs darījām savas lietas, tās ir atkal jaunas atklāsmes. Saproti, ja gribi saglabāt labas attiecības, jābūt šai brīvībai,” saka Dzintra, piemetinot, ka tagad gan iestājusies pauze.
Kārlis piebilst, ka bērni ikdienā kompensē daudzas lietas, kam varbūt pat nepievēršam uzmanību: “Ja kādreiz saburkšķas viens uz otru, tas ātri pāriet, jo vienmēr uzmanība pievērsta bērniem. Turklāt, kad mājās bērni, tā saburkšķēšanās tiek ļoti filtrēta, jo saproti, ka ir lietas, kas jānorij vai jāmēģina izrunāt citā laikā un vietā.”
Kārlis arī gatavs atklāt par savu sāpīgāko brīdi šķiršanās stāstā: “Man ar meitu Aneti bija izveidojusies tradīcija – iedzert kopā rīta kafiju dienās, kad man nebija jāiet uz darbu un viņai uz skolu. Kad mājā bijām tikai divi, bija arī tādi brīži, kurš pirmais pamodās, aicināja otru uz kafiju. Tā bija brīnišķīga tradīcija, ko abi izbaudījām. Un tad pienāca vakars, kad Anete kārtoja somas, lai otrā dienā pārceltos uz Itāliju. Koferi salikti pie kāpnēm….Jau tad sajūta tāda dīvaina, bet otrā dienā, kad pienāca šķiršanās brīdis….. , vēl tagad nevaru to mierīgi atcerēties, asaras kāpj acīs,” neslēpj Kārlis, atzīstot, ka šo šķiršanos pārdzīvojis pāris gadu.
Dzintra vēl piebilst, ka bērniem ir ļoti labs tēvs, kurš viņiem daudz iemācījis, kurš par viņiem rūpējies un gādājis, tā viņa droši varot teikt.
Iespēja satikties
Dzintra atzīst, ka attālumam ir psiholoģiska nozīme: “Ja bērni dzīvo Latvijā, pat ja ar vecākiembieži netiekas, ir apziņa, ka viņi ir tepat, jebkurā mirklī var aizbraukt. Lai arī šķiet, ka visur pasaulē var nokļūt, “covid” laiks atklāj, ka nemaz tik vienkārši tas nav.
Līdz šim ar bērniem, lai arī ne visiem kopā, esam satikušies vismaz divas reizes gadā, vai nu viņi pie mums, vai mēs pie viņiem. Tagad, kad robežas slēgtas, netiekam nekur. Asociācijas zināmā mērā ar laiku, kad pasauli sadalīja “dzelzs priekškars”, un nāk apjausma, cik bērni tomēr ir tālu, ka satikšanās iespēja tik trausla.”
Jautāti, cik bieži iznāk satikties visiem, abi stāsta, ka pēdējo reizi visi kopā bijuši pirms trim gadiem Ziemassvētkos tepat Cēsīs. Bijis plānots, ka šajā pavasarī visi kopā Latvijā satiksies kādās kāzās, bet šis laiks diemžēl neļāva tam īstenoties.
“Protams, tehnoloģijas ļauj ar meitām sazināties regulāri, dažkārt pat šķiet, ka par viņu ikdienu zinu vairāk nekā par Kaspara ģimeni, kas dzīvo tepat netālu,” saka Dzintra.
Abi gan neslēpj, ka šajā laikā satraukums par savējiem Eiropā liels, īpaši ņemot vērā situāciju Itālijā.
“Vienīgais mierinājums, ka ne viņu ģimenē, ne rados, ne draugos nav neviena, kuru šis vīruss būtu ķēris,” saka Kārlis.
Komentāri