Saruna pie kafijas tases ar dziedātāju Mārtiņu Ruski tiešām sākas pie kafijas tases, jo šajā pandēmijas laikā Mārtiņš nav grimis grūtsirdībā par atceltajiem koncertiem, bet izveidojis ģimenes uzņēmumu “Kantero” – mobilo kafejnīcu uz riteņiem, kas atrodas Olaines Mežaparkā.
Dzimis un mācījies Cēsīs, ilgu laiku dzīvojis Straupē, kopš 16 gadu vecuma – Rīgā, pēdējos trīs gadus – Olainē. Aizvadītā gada nogalē iznāca viņa albums “Piparmētru tēja”, kurā skan Raimonda Paula dziesmas ar Guntara Rača vārdiem.
– Dziedātāja karjera nomainīta pret baristas amatu?
– Kad izsludināja ārkārtējo situāciju, neloloju ilūzijas, ka tas ir īslaicīgi, ka pēc mēneša ļaus atkal spēlēt, rīkot pasākumus. Bija skaidrs, ka šī pauze ir uz diezgan ilgu laiku, tāpēc mēģināju rast risinājumu, lai nodrošinātu ģimeni, lai pats būtu nodarbināts.
Par laimi, man ir pastāvīgs darbs Latvijas Radio2, taču mans pirmskrīzes budžets bija pavisam citāds. Ja nogriež lielu daļu nost, ir tā, kā ir. Vienu neilgu brīdi bija nedaudz depresīvs garastāvoklis, tad nolēmu, ka kaut kas jādara. Secināju, ka Olaines Mežaparkā trūkst gardas kafijas. Izstāstīju ideju sievai, atradām treileri, pielāgojām, tikām pie atļaujām, lieliskas kafijas, un mums ir jauna lieta, kas spēj aizraut.
– Bizness sākts no nulles?
– Pilnīgi no nulles. Aprīlī radās ideja, maija sākumā pirmā kafija nonāca pie klientiem.
– Saka, ka katra krīze dod iespēju, un šis ir labs pierādījums tam. Nav jāskumst, ir jādara.
– Tie, kuriem patīk skumt, to darīs jebkurā laikā, tāpat kā tie, kuri grib darīt, vienmēr atradīs, ko darīt. Es sevi vienmēr esmu pieskaitījis pie darītājiem, arī mans personiskais izdzīvošanas instinkts nevienu brīdi neļāva domāt, ka tagad jāgaužas, cik viss slikti. Daudziem šis ir grūts laiks, bet tāpēc jāmeklē iespējas. Palīdzēja tas, ka ir liels draugu, paziņu loks, kuriem varēju piezvanīt, konsultēties, man nevajadzēja doties nezināmajā. Savācu nepieciešamo informāciju, kas ļāva saprast, ka mana ideja bijusi pareiza.
– Tagad būsi arī kafijas pazinējs?
– Kafijas pasaule tiešām ierauj sevī. Kad sāc iedziļināties, saproti, ka tā ir plaša, tajā vēl daudz nezināmā. Gandrīz katra diena atklāj ko jaunu, un man ir prieks mācīties. Ja mācies to, kas arī pašu aizrauj, tas ir dubultā aizraujoši.
– Šajā laikā cilvēki vairāk laika pavada ar ģimeni, tev laikam to īsti nesanāca izbaudīt.
– Pirmajā mēnesī tiešām biju vairāk ar ģimeni, un dēls jau bija pieradis, ka esmu vairāk mājās. Tagad pēdējās nedēļās šis laiks ar ģimeni atkal sarucis, jo bizness paņem daudz.
Toties tagad mājās esmu piektdienu, sestdienu vakaros, kas pirms vīrusa nebija iedomājams. Tad šie vakari vienmēr bija piepildīti un dienas pagāja vienā muzikālajā skrējienā. Tagad visi no tā esam laukā, īsti nezinu, vai tas labi vai slikti, jo muzikāli piepildītais dzīvesveids man tomēr patika.
– Vēl pirms krīzes, februāra vidū, paspēji VEF kultūras pilī nodziedāt albuma prezentācijas koncertu “Piparmētru tēja”.
– Jā, tas bija tāds kā punkts uz i pirms lielā pārtraukuma. Nebūtu patīkami uzzināt dažas dienas pirms notikuma, ka koncerts tiek atcelts. Tas būtu pamatīgs trieciens. Man paveicās, diemžēl daudziem citiem mūziķiem nācās atcelt iecerētos projektus.
– Kā nonāci Raimonda Paula redzeslokā?
– Mums labas attiecības jau ir kādu laiku, itin bieži tikāmies vienkārši parunāt. Tad viņš piedāvāja man vienu dziesmu, vēl vienu un vēl, un nu jau teicu – Meistar, mums te sanāk kaut kas vairāk. Tapa albums “Piparmētru tēja”, pēc tam arī šis koncerts. Bija paredzēti vēl koncerti, tos gan diemžēl nācās atlikt.
– Kādreiz teica, ja Pauls uzaicinājis dziedāt, tad jau visas durvis vaļā.
– Nezinu, vai mūsdienās visas durvis ar to vaļā, bet katrā ziņā tas uzlika zināmu latiņu. Sadarbība ar šādu komponistu dod emocionālo pacēlumu.
– Dziedāt koncertā, kur pats Maestro ir pie klavierēm, tā taču ir lielāka atbildība nekā, piemēram, kādā korporatīvā ballītē.
– Es teiktu, ka atbildības nasta ir diezgan līdzīga. Protams, sākumā sadarbība ar Meistaru rada lielāku iespringumu, bet, kad koncerts sācies, tas mainās un atliek gūt baudu no šī piedzīvojuma. Protams, šādā koncertā stress ir lielāks, nekā spēlējot, piemēram, kāzas.
– Mācoties Cēsu 1.pamatskolā, laikam nedomāji, ka kādu dienu būsi uz vienas skatuves ar Maestro, dziedot viņa dziesmas.
– Tāda vēlme bija gan, varbūt absolūti utopiska, bet, lūk, sapņi pārvēršas realitātē. Lai gan mana pirmā uzstāšanās 14 vai 15 gados bija tieši ar Raimondu Paulu pie klavierēm. Mātes dienas koncertā Maestro bija uzaicināts uz Cēsīm, tur dziedāju es, Kristaps Krafte, Elīna Lejniece, tagad Gluzunova. Tas man spilgti palicis atmiņā, it kā būtu noticis vakar.
– Esi studējis arī Mūzikas akadēmijā akadēmisko dziedāšanu.
– Studijas joprojām turpinās, bet attālinātās mācības mani attālina arī no šīs mūzikas. Atzīšos, neesmu tajā sevi vēl tā īsti sajutis, akadēmiskais virziens nav mani ierāvis. Kādā brīdī būtu jāizdara izvēle, pa kuru ceļu iet, bet man liekas, šie žanri savā būtībā ir stipri līdzīgi. Saprotu, ka akadēmiskā žanra pārstāvji man noteikti nepiekritīs, bet patiesībā liels darbs jāiegulda abos, ja vēlies sasniegt augstu līmeni. Bez pamatīga darba neko nesasniegsi ne akadēmiskajā mūzikā, ne populārajā mūzikā, ne šlāgermūzikā. Tikai tā kaut kad ir noteikts, ka viens ir kaut kas augstāks, smalkāks, bet otrs – ne pārāk.
– Vai šajā nosacīti klusajā laikā mūzikas nepietrūkst?
– Kādu brīdi no mūzikas biju pilnībā distancējies, var teikt, iedevu sev atelpu. Nekas jauns neradās un arī negribējās. Laikam pirms tam intensitāte bija liela, tad, sākoties pauzei, organisms nolēma, ka ir no tā jāatpūšas. Tagad, jau paņemot ģitāru un uzspēlējot, saprotu, ka sajūta ir brīnišķīga. Un kaut kad jau būs arī koncerti, ja ne šogad, tad nākamgad noteikti!
Komentāri