Neilgi pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas valstī Līga Ašitoka nodeva tiesneses zvērestu un bez liekas kavēšanās ķērās klāt sen izlolotajam
profesionālajam sapnim. Taču likteņa ironija – tieši šajā brīdī arī Latviju apņēma pandēmijas vilnis, un ilgi gaidītā darba duna aprima, vēl lāgā neuzņēmusi pilnus apgriezienus.
Teju četrus mēnešus pēc darba gaitu uzsākšanas Vidzemes rajona tiesā Cēsīs “Druva” aicināja jauno tiesnesi uz sarunu par atgriešanos bērnības takās, radošumu tiesneša darbā, kā arī ciņaino, celmaino ceļu līdz mirklim, kad var sevi saukt par tiesnesi. L.Ašitokas raksturs un izlēmība, šķiet, pat uzvārdā ieausti – ašums viņai piestāv.
– Jūsu līdzšinējās darba gaitas bijušas galvaspilsētā, vai esat rīdziniece?
– Uzaugu Cēsīs un gāju Priekuļu vidusskolā līdz pat septītajai klasei. Pēc tam ar mammu pārcēlos uz Rīgu un gāju tur skolā, tad Latvijas Universitātē, vēl arī strādāju Rīgā.
– Kādas ir sajūtas brīdī, kad profesionālais ceļš atved tur, kur esat uzaugusi?
– Vislabākās. Tas ir kaut kas tāds, par ko vienmēr esi domājis un cerējis, ka kādreiz tas varētu notikt. Vienmēr jau gribas atgriezties tur, kur ir labākās atmiņas.
Iespēja nokļūt Cēsīs bija negaidīta – biju pieteikusies konkursā uz Vidzemes rajona tiesu Madonā, taču apstākļi iegrozījās tā, ka galu galā man piedāvāja vai nu Cēsis, vai Valmieru. Protams, izvēlējos Cēsis! Tā tagad esmu šeit, un šeit arī ir vislabāk. Manuprāt, šī ir skaistākā pilsēta, kāda vispār mums ir. Cēsis vienmēr ir bijušas īpašas – ar to, ka ir tik maza pilsēta, ar savu auru, turklāt te ir arī viss, ko cilvēks var vēlēties, dzīvojot vai strādājot. Pats galvenais ir cilvēki – man ļoti patīk tieši cilvēki Cēsīs.
Arī uz Priekuļiem aizbraucu katru reizi, tiklīdz ir iespēja – nobraucu gar veco skolu.
– Teju četri mēneši šeit darbā pavadīti. Vai ir jau aprasts ar jauno statusu?
– Tas posms patiesībā ir garāks. Četri mēneši ir kopš brīža, kad jau aktīvi strādāju kā tiesnese, eju zālē un skatu lietas. Taču posms, ko pavadīju pirms tam tiesā, līdz kļuvu par tiesnesi, ir krietni garāks. Man tas aizņēma vairāk nekā gadu, tiešām laikietilpīgs process. Pirms drīkst kārtot tiesneša eksāmenu ir vēl stažēšanās laiks. Pamatā stažēšanās arī norit tajā rajona tiesas namā, kurā iecerēts strādāt, bet daļa laika bija jāpavada apgabaltiesā, vēl Tieslietu ministrijā. Gatavošanās process bija sadalīts pa posmiem dažādās vietās, bet principā šeit biju jau no pagājušā gada marta. Tas patiesībā bija ilgāks posms, kurā sāku apzināties, ka būšu Cēsīs un šeit palikšu daudzus savas karjeras turpmākos gadus.
– Vai par tieslietu jomu domājāt jau skolas vecumā?
– Jā, jau vidusskolā man bija tāda doma. Arī studējot Latvijas Universitātē Juridiskajā fakultātē, es zināju, ka tiesneša karjera ir tas, ko gribu. Taču nereti, absolvējot augstskolu, students sajūtas kā izmests no laivas. To piecu studiju gadu laikā bija uzkrātas pārdomas, un arī dažādi darbiņi jau pastrādāti. Pēkšņi 23 gadu vecumā visa pasaule šķita vaļā. Ko tad es– uz kādu juristu biroju skriešu? Tad nu izmēģināju visu kaut ko – četrus gadus strādāju Rīgas domē, tad par kvalitātes vadības sistēmas speciālisti Rīgas Stradiņa universitātē. Ap to laiku sāku atkal domāt, ka tomēr ilgojos pēc tiesas. Taču tiesā tobrīd bija grūti tikt, bija 2012./2013.gads. Darbinieku rotācija it kā gana liela, tomēr tā uz sitiena pieteikties nevar. Kārtējo reizi manā dzīvē izvērtās apstākļu sakritība – piezvanīja draudzene, kura strādā par prokurori, jo atcerējās manu vēlēšanos strādāt tiesā. Pastāstīja par konkursu uz palīga vietu kādai tiesnesei Rīgā. Nekavējoties pieteicos, aizgāju uz interviju un pēc divām nedēļām sāku strādāt. Gandrīz četrus gadus nostrādāju par palīdzi, līdz aizgāju uz Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamentu. Lūk, tur nonācu pie galējā slēdziena, ka pilnīgi noteikti man jātiek atpakaļ uz tiesu.
– It kā jau šīs iestādes pārstāv vienotu jomu…
– Taču ierēdņa darbs tomēr ir kas cits – tur jau ir politika, lai arī manā gadījumā tiesu un ,vēl konkrētāk, man interesējošā krimināltiesību politika, tomēr politika. Tur ir savi standarti un sava darba specifika. Nenoliedzami, darbs ir kolosāls kā pieredze – jebkuram jaunam juristam noteikti iesaku pamēģināt vismaz kādu laiku pastrādāt izpildvarā un redzēt, kāds ir likumdošanas process, normatīvo aktu izstrāde. Tas palīdz saprast, kas ir tai normai apakšā, kas lācītim vēderā.
Ilgtermiņā gan sapratu, ka ierēdne noteikti negribu būt, tādēļ pieteicos darbam Augstākajā tiesā, Krimināllietu departamentā. Savukārt vēlāk tam sekoja konkurss uz rajona tiesu Madonā, kas galu galā negaidīti rezultējās ar iespēju strādāt Cēsīs.
– Kā ģimene to uztvēra?
– Omītēm, protams, bija šoks – kāpēc tik tālu no Rīgas. Un stažēšanās laiks bija saistīts ar ļoti lielu stresu. Esi aizgājis no iepriekšējā darba, paraksti stažēšanās līgumu, izej visus posmus un beigās paredzēts eksāmens Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. Ja šo eksāmenu nenokārto, paliec bez darba. Otras iespējas likt eksāmenu nav. Vari vēlreiz visu darīt no paša sākuma–izturēt konkursu, atkal stažēties. Tas bija diezgan smags posms arī laika plānošanā – man bija jādomā par skolu bērnam un arī par dzīvesvietas maiņu. Riskēju. Izņēmu bērnu no ļoti labas Rīgas izglītības iestādes un ieliku Siguldas skolā. Bija vairāki mēneši katru dienu kustībā starp Rīgu-Siguldu-Cēsīm un vēl Valmieru. Tā ka tas brīdis, kad beidzot varu paņemt lietu un iet zālē, tās ir pašas labākās sajūtas.
– Ko tad izjutāt svinīgajā zvēresta došanas brīdī pie Valsts prezidenta – “viss beidzies” vai “tagad sāksies”?
– Skaidrs bija tas, ka – jā, ir beidzies liels dzīves posms un ir sasniegts mērķis, kas bija izvirzīts vairāku gadu garumā. Tad, jā – pati galvenā sajūta bija, ka “nu ir”. Taču sanervozēties nepaspēju, esmu no tiem ašajiem cilvēkiem, neļāvu sev noķert stresu pēc šī notikuma. Jau nākamajā dienā biju nozīmējusi sev sēdi tiesas zālē – uzreiz ielēcu, lai nav laika nobīties. Darbs jau patiesībā ir zināms un skaidrs, tomēr kā tiesnesim pirmo spriedumu parakstīt, tā ir pilnīgi cita lieta. Paprasiet jebkuram – katrs tiesnesis atceras savu pirmo lietu. Tagad jāmeklē nākamais mērķis, strādāt pēc iespējas labāk un labāk.
– Kas jūs agrā vecumā spēja piesaistīt pie tieslietām?
– Jau studiju gados zināju, ka mana vieta būs tieši krimināltiesībās. Galvenajam dzinulim ir jābūt interesei. Jurisprudencē ir tā, ka katrs jurists savā ziņā ir arī mākslinieks, un radošai personībai jādara tas, kas viņam patīk, kas no sirds interesē. Citādi nevarēs. Tiesneša darbs ietver nepārtrauktu domāšanu, rakstīšanu, analizēšanu, tas viss ir radošs process, protams, likuma ietvaros. Katrs mēs esam citāds. Ja palasa tiesnešu nolēmumus, stilā katrs atšķiras. Arī tas, kā sēdes laikā tiesnesis mijiedarbojas ar lietas dalībniekiem. Tam ir ļoti liela nozīme.
– Cilvēkam ārpus tiesu sistēmas valoda, kāda tiek izmantota nolēmumu un argumentāciju izklāstā, šķiet kā tāla svešvaloda. Vai, esot sistēmas iekšienē, kādā brīdī neiestājas garo frāzējumu un pamatojumu apnikums- kad gribētos lietu noslēgt tādiem cilvēciski ļoti vienkāršiem vārdiem?
– Tas ir jautājums par rutīnu. Mans viedoklis par to un sava darba darīšanu vienmēr ir bijis nemainīgs. Kā cilvēkam, kā indivīdam ir jāatrod tāds darbs, kurš ir tik aizraujošs un tik ļoti patīk, lai pēc iespējas mazāka varbūtība rutīnai iezagties. Šajā darbā, protams, ir daudz rutīnas lietu, katru dienu jāparaksta virkne dokumentu, bet katru dienu es sev izvirzu tādus kā mazos mērķus. Kāpēc mēs ejam mācīties, kāpēc ar kolēģiem pārrunājam kaut kādus kāzusus, kaut kādas sarežģītākas lietas? Tāpēc, ka visu laiku jācenšas attīstīt sevi. Ja tu centies pilnveidot sevi un ar katru nolēmumu domāt jau kaut kā citādāk, varbūt vēl labāk, tad tā rutīna nepienāks.
Pagaidām ir nostrādāts ļoti īss posms, līdz ar to tiešām nezinu, kā būs pēc desmit, divdesmit gadiem, grūti pateikt. Ceru, ka nebūs tā rutīna, jo, manuprāt, tiesnesim tas ir vistrakākais, kas var notikt – neprogresēt. Tiesības taču mainās, mainās arī uzskati, sabiedrība, vispārpieņemtās uzvedības normas un arī tas, kā mēs uz to skatāmies.
– Vai mācību iespējas tiesnešiem patlaban ir gana pieejamas?
– Jā. Ir Tiesnešu mācību centrs, vēl starptautiskās mācības, kur var pieteikties. Atliek tikai gribēt.
– Kā pandēmija un ārkārtējā situācija ietekmēja ieskrējienu darbā?
– Tas kaut ko mainīja gan. Kā jau minēju, posms, lai nokļūtu pie amata pienākumu pildīšanas, jau bija visai ilgs. Bija nobriedusi milzīga vēlme strādāt, un tad – tik tikko esi sācis, pēkšņi vairs nedrīksti. Tas bija neliels trieciens. Uztraukums par tuviniekiem, vecmāmiņām, vectētiņiem gan bija vēl lielāks un svarīgāks. Turklāt mēs jau tiešām arī turpinājām skatīt lietas, tikai katrā gadījumā rūpīgāk izvērtējām, ko skatīt rakstveidā, ko ar videokonferences palīdzību. Pēc 9.jūnija gan darbs ir atgriezies ierastajā ritmā. Vienīgi vēl skatāmies – ja nu lietā ir daudz dalībnieku, liecinieku, pierādījumu pārbaužu, cietušo vai arī vairāki apsūdzētie, tad, protams, izvēlamies nozīmēt sēdi tādā zālē, kas platības dēļ ļauj ievērot divu metru distanci.
– Vai tiesu nami ar savu gaisotni atšķiras vien no otra?
– Ja reiz esi atnācis uz tiesu un sācis strādāt, tad tu esi arī saslimis ar to lietu. Ja tiešām patīk, tad principā vienmēr arī paliec tiesu vidē. Runājot par tiesu namu atmosfēru, protams, kopumā darba vide un pienākumi visur ir vieni un tie paši. Standarti visur būs vienādi. Tomēr tas, kas veido katra tiesu nama būtību un auru, ir cilvēki. Ir pabūts un strādāts vairākās tiesās, un katrā tiešām ir citādi. Kā jau jebkurā darbavietā, mikroklimatam kolektīvā ir milzīga nozīme, bet tiesā tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā apstākļus – stresu, slodzi, atbildību. Ja nebūs harmoniska kolektīva, kur viens otram palīdz un atbalsta, tad tiesnesim var būt ļoti grūti. Šeit ir viss tā, kā vajag. Šeit kolēģi strādā gadiem, pat gadu desmitiem – kā viena liela ģimene. Un tas ir ļoti būtiski.
Komentāri