Ilze Dambe ir Bērnu veselības centra vadītāja Cēsu klīnikā. Pirms divarpus gadiem pēc studijām viņas ģimene atgriezās Cēsīs.
-Apstākļi sakrita, ka varējām atgriezties. Dzimtajai pilsētai ir savs šarms, bērns iet skolā, kurā mācījos es, te ir mierīgāk un drošāk. Un, protams, te, netālu no Cēsīm, bija iespēja piepildīt sapni par māju pie meža. Man reiz paziņa prasīja, vai atceros, ka, maza būdama, biju teikusi, ka man ir trīs sapņi – ģimene, māja pie meža un būt par pediatri. Biju to jau aizmirsusi, bet, lūk, tā domas realizējas. Esmu uzaugusi slimnīcas rajona mājās, un man auklīte bija brīnišķīga Cēsu slimnīcas pediatre.
– Kādam ir jābūt pediatram mūsdienās?
– Ar bērniem visam ir jābūt pa īstam. Pediatrs ir patiess un vienkāršs. Ja, ieejot palātā rīta vizītē, redzu, ka bērns zem gultas ir pazaudējis savu mīļāko mantu, man nav problēmu parāpties zem gultas un mantu dabūt. Tajā brīdī mēs kļūstam par labākajiem draugiem. Bet, tiklīdz tu uzspied savu nostāju vai noliec barjeru, bērns to jūt un ar viņu vairs neko nav iespējams sarunāt. Es bērniem daudz stāstu un skaidroju. Viņi taču saprot, dzird un jūt. Un,jūtot manu stabilo nostāju un pārliecību, bērns ļaujas.
Man ļoti patīk strādāt Cēsīs, jo klīnika ir neliela. Nav kā Rīgā, kur ambulatorajā pieņemšanā ir tikai 20 minūtes sarunai un nākamo reizi es pacientu redzu tikai tad, kad viņš atnāk, lai pārliecinos, ka viss ir kārtībā. Cēsīs ir tā vieta, kur mēs varam veidot ciešas, uzticības pilnas attiecības. Mani pacienti vienmēr zina, ka var man uzprasīt jebko. Es savukārt gūstu atgriezenisko saiti, zinu, kā viņiem iet, kas notiek. Šīs attiecības ir svarīgas. Un tad ir tas prieka brīdis, kad mamma saka, ka jau no rīta pamostoties bērns sapriecājies, ka būs jāiet pie ārsta.
– Katrs bērns ir vissvarīgākais.
– Protams. Bērniem ir apbrīnojama īpašība – lai cik viņiem būtu slikti, viņi ir motivācijas pilni tikt uz kājām, dzīvot, spēlēties un priecāties. Bērnos ir liela dzīvotgriba. Un man tikai drusciņ jāpalīdz, lai tā varētu notikt. Tajā pašā laikā strādāt ar bērniem ir emocionāli smagi, jo, tiklīdz ir nopietnas saslimšanas, es kā ārste pārdzīvoju līdzi.
Lai arī ir situācijas, kad ieved bērnu ar smagu, akūtu saslimšanu un jāizvērtē prioritātes, tomēr ikdienas ritmā katrs pacients ir vissvarīgākais. Viņš atnāk ar savu problēmu, kas viņam tobrīd ir vislielākā. Un ir pilnīgi vienalga, vai tās ir parastas iesnas, pneimonija vai vēl kas nopietnāks. Pacients gaida – problēma ir jāatrisina. Tas, protams, no manis prasa zināmu degsmi, piepūli un stresu, bet tas atmaksājas. Man patīk tā sajūta, ka vecāki tiešām zina, ka viņi var piezvanīt un saņemt atbalstu. Es varu iedot drošības sajūtu.
Cēsu klīnikā pediatrija ir viena no prioritātēm. Pēdējos gados ir izdarīts ļoti daudz. Līdz ar Bērnu centra izveidi nodrošinām ļoti plašu un kvalitatīvu pakalpojumu klāstu. Mums ir nodaļa ar dienas stacionāru, uzņemšana divdesmit četras stundas diennaktī, ambulatorā daļa ar speciālistiem, daudzi no viņiem brauc no Rīgas un šeit strādā ar bērniem. Mēs redzam, ka tiešās pieejamības pediatrs, pie kura darba dienās var nākt uz konsultāciju, ir ļoti pieprasīts. Turklāt ne tikai cēsniekiem, bet arī tuvākās apkaimes ģimenēm. Kad atnācu uz Cēsīm, ambulatori apkalpojām vien pāris bērnus dienā. Bērniem visbiežāk ir akūtās saslimšanas, un tas nozīmē, ka pie ārsta jātiek tūlīt. Mēs to spējam nodrošināt.
– Un, kā zinām, bērniem problēmas saasinās tieši vakara stundās.
– Tieši tā. Mūsu darbs ir problēmas risināt jebkurā diennakts laikā – sniegt ne tikai konsultāciju, bet veikt analīzes, rentgenu, saņemt nepieciešamos nosūtījumus. Valstī noteikto sekundāro aprūpi varam veikt ļoti labā līmenī, ar ko es kā cēsniece ļoti lepojos. Cēsis ir labs piemērs katrai Latvijas pilsētai, jo cēsniekiem ir tā apziņa, ka, ja ar bērnu kaut kas notiek, tad tepat ir Cēsu klīnika, kur strādā pieredzējuši ārsti un māsas.
– Kādu iemeslu dēļ bērni visbiežāk nonāk slimnīcā?
– Visbiežāk ir infekciju slimības – vīrusu, bakteriālās saslimšanas. Protams, akūtu situāciju ir daudz un dažādu. Arī traumu dēļ bērni ļoti bieži nonāk slimnīcā. Sadzīves traumas varam ārstēt tepat uz vietas, bet politraumu gadījumos stabilizējam pacienta stāvokli un pārvedam uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Mazās slimnīcas priekšrocība, ka visi kolēģi ir gatavi atsaukties, palīdzēt, atbalstīt, izdarīt maksimālo savas kompetences robežās.
-Vecāku uzskati par ārstēšanu mūsdienās ir ļoti atšķirīgi.
– Strādājot ar bērniem, ļoti svarīgi ir saprasties ar vecākiem. Viņi ir ļoti izglītoti. Viedokļi ir ļoti dažādi, un vecāki ir ļoti dažādi. Kaut pārstāvu tradicionālo medicīnu, man ir jāpārzina arī netradicionālā medicīna, jābūt priekšstatam, lai saprastu, kā bērns tiek aprūpēts, un spētu viņam palīdzēt. Un atkal – svarīga ir saruna. Pediatrijā ir ļoti būtiski runāt ar vecākiem, izskaidrot viņiem savas domas, redzējumu, rīcības plānu, kāpēc tā vajag, tad gūstu vecāku līdzdalību un pretimnākšanu. Vecāku līdzdalība bērna ārstēšanā ir ļoti būtiska. Svarīgi dot vecākiem pārliecību, kas šajā mirklī ir vispiemērotākais, drošākais un labākais bērnam. Jo viennozīmīgi katrs vecāks savam bērnam grib tikai to labāko, tāpat kā ārsts savam pacientam.
– Kā ir ar vecākiem bērniem, viņiem arī ir savs redzējums par ārstēšanu?
– Man ar pusaudžiem ir ļoti labs kontakts. Ar viņiem ir ļoti interesanti runāties, viņi ir erudīti un daudzpusīgi, zina, kas ir nepieciešams. Viņi ārstu nemitīgi skenē un pārbauda. Svarīgi ir pamatot savu rīcību nevis tāpēc, ka citādāk nevar, bet lai iegūtu uzticēšanos un paļaušanos.
-Vai kādreiz pusaudži nonāk slimnīcā, jo ģimenē ir problēmas? Vai slimnīcā izdodas to atklāt, atrisināt?
– Jāatzīst, ka nereti, pusaudžiem nonākot slimnīcā, mēs zinām, ka mājās ir saasinājusies problēmsituācija un viņš te grib iegūt mieru. Un nebūt nav slikti, ka pusaudzim ir droša vieta, kur viņš var vērsties un, pateicoties saņemtajam atbalstam, novērst, piemēram, domas par pašnāvību. Diemžēl tas pastāv- vardarbība ģimenē, pašnāvības riski. Ar sociālajām problēmām pediatrijā saskaramies regulāri, un tās ir skarbas. Dzīvojam līdzi ne tikai slimībām, bet arī bērnu sociālajiem apstākļiem. Pediatrs ir pirmais, kurš sajūt, ka kaut kas nav kārtībā, var noreaģēt, ja nepieciešams, piesaistīt arī sociālo darbinieku vai bāriņtiesu. Vecāki bieži slēpj patiesību, neviens jau atklāti nerunā, to var secināt tikai no pusvārdiem, kādām darbībām, bērna veselības problēmām. Ir gandarījumi, ko var atrisināt, bet ir reizes, kad pēc kāda laika bērns atkal nonāk slimnīcā un viss ir tāpat kā iepriekš vai pat kļuvis vēl sliktāk. Būtiski, ka Cēsīs visi dienesti ir gatavi palīdzēt ģimenēm risināt problēmas.
– Valsts līmenī medicīnas nozarē nav ilgtermiņa stratēģijas un stabilitātes.
– Lēnām medicīnas sistēma sāk sakārtoties, tomēr nestabilitāte rada grūtības. Ir labi, kad ir stabila darbavieta, vadība, kurai svarīga attīstība un kvalitāte, bet ministrijas līmenī viss tik ļoti bieži mainās, nav politiskās pēctecības, nav ilgtspējīga plāna, tāpēc medicīnas darbiniekiem nav iespējams plānot dzīvi ilgtermiņā. Tas fonā rada trauksmi, lai arī gan pašvaldība, gan slimnīcas vadība ļoti cīnās par to, lai klīnika pastāvētu un būtu.
– Vai medicīnā šobrīd virmo pārmaiņu vēsmas?
– Medicīna kā nozare ir ļoti mainīga un dinamiska. Nepārtraukti mainās arī skatupunkti gan uz saslimšanām, gan to ārstēšanu. Tā ir jebkurā medicīnas nozarē, arī pediatrijā. Visu laiku mācāmies un pilnveidojamies.
Senāk, iespējams, strādāt bija vieglāk, jo bija disciplīna, ārsts bija dievs, kā viņš teica, tā arī bija jādara, un viss. Tagad medicīna virzās pa citu ceļu – komunikāciju, skaidrošanu. Pediatri izjūt bērnu, vairāk viņam pieskaņojas. Un, tiklīdz tu cieni bērnu un esi cieņpilns un draudzīgs, no bērna saņem vislielāko atdevi.
– Kā pēc darba slimnīcā atjaunojat enerģiju?
– Kad aizbraucu uz mājām, savu mazo oāzi, novelku basas kājas un izbaudu dabas un meža klātbūtni. Tas ir mans veids, kā nomierinos, kā es atgūstu enerģiju. Esmu aizrautīga ogotāja un sēņotāja. Man patīk, ka no rīta varu iziet pidžamā un salasīt beku spainīti. Pie manas vecmodīgās būtības pieder arī adīšana, labprāt adu latviskos musturus cimdos un zeķēs. Man ir fantastisks vīrs un bērni. Viņi ļoti labi saprot profesiju, kurā strādāju. Kad dežūru laikā diennakti neesmu mājās, tas no ģimenes prasa papildu resursus. Vīrs ir tā stingrā klints, uz kuras varu balstīties jebkurā situācijā.
Komentāri