Šovasar Cēsīs un Valmierā ar vīrišķīgiem motīviem tēlniecības darbos viesojas Rīgas mākslinieks Ivars Miķelsons. Cēsu Izstāžu namā Miķelsona cilvēki – metālā veidotās miniatūrās skulptūras – ir eksponētas uz simtgadīgu ozola dēļiem.
Mazo skulptūriņu emocionālais vēstījums un raksturs rada asociācijas ar vīriešu, ar intīmi vīrišķīgu, pasauli. Kādam tas domās var atraisīt saikni ar kādreizējiem Anglijas lordu klubiem. Tajos, kā zināms, sievietes nebija gaidītas. Protams, Cēsu izstādē laipni gaidītas arī sievietes. Tēlnieks Ivars Miķelsons pratis radīt iespēju ielūkoties un labāk izprast vīriešu emocionālo pasauli, domu gājienus, kas ir pilnīgi pretēji sievišķībai. Tad, lūk, kas večiem prātā un domās!
-Tikko Valmierā atklāja mākslas objektu “Krodera ābele”. Jūs esat viens no tās autoriem. Šim vides objektam Valmierā būs sava loma – asociēt to ar režisora un aktiera Oļģerta Krodera mūža darbu latviešu teātra mākslā. Kā sākās jūsu sadarbība ar Oļģerta Krodera fondu Valmierā?
-Līdztekus saviem darbiem vairākus gadus izgatavoju Krodera balvu – mazo balviņu, ko Latvijas teātra māksliniekiem pasniedz Krodera fonds. Balvas formu un saturu radījis mākslinieks Aivars Vilipsons, mans kolēģis. Ar Aivaru esam labi draugi kopš seniem laikiem, kad vēl mācījāmies mākslas skolā. Tagad Aivaram ir draudzība ar Krodera fonda izveidotājiem. Šajā sabiedrībā arī dzima ideja par Krodera balvu, par tās pasniegšanu teātra māksliniekiem, kā arī vides objekta izveidošanu pie teātra Valmierā. Es tajā visā, lai ideja piepildītos, esmu iesaistījies kā Aivara Vilipsona partneris, jo varēju izgatavot pašu balvu, kas ir no metāla.
“Krodera ābelei” sākumā bija paredzēta cita vieta, līdz radās doma, ka iepretī teātrim tiks labiekārtots plašs parks, pie kura veidošanas strādās ainavu arhitekti.
-Valmierieši vietu, kur tagad uzstādīta “Krodera ābele”, sauc par Ziloņu ielu, bet iebraucējiem tā neizskatās pēc ielas, vairāk pēc uzmanību zaudējušas, aizaugušas vietas, kur apakšā esot viduslaiku bastions. Vai ar mākslas darbu pašvaldība iecerējusi šai vietai dot jaunu elpu?
-Jā, saņēmām pasūtījumu un pirms sešiem gadiem abi ar Aivaru Vilipsonu Rīgā ķērāmies pie darba, lai veidotu arī šo vides objektu. Darbs kādu brīdi iestrēga, jo fondam nebija līdzekļu.
-Kurā darbnīcā tapa vides skulptūra?
-Ābele tika atlieta Tallinā, bet pamatakmeni izgatavoja meistari no Ķekavas akmeņkaļu darbnīcas. Pēdējā “Krodera ābeles” sagatavošanas procesā abi ar Aivaru visu laiku pieskatījām, kā rit mūsu iecerētais plāns. Vārdu sakot, mums viss process bija jāvirza.
-Kāds ar “Krodera ābeli” ir jūsu vēstījums?
-Ābele jāuztver kā koks, arī ābeles vainags, kas veidots saspiestas lodes formā un tajā redzamie zelta āboli . Tie, uzpulētas zelta krāsas pusbumbiņas, simbolizē režisora Oļģerta Krodera veikumu teātra režijā. Viņa veidotās izrādes kā zelta āboli, kā augļi, ko Kroders radījis savā daiļradē.
– Jā, teātra māksla ir gaistoša. Taču tas, kurš ēdis sulīgu ābolu, neaizmirsīs, kā tas garšoja. Kādas jums ir spilgtākās asociācijas, saistītas ar teātra un kino mākslas meistaru Oļģertu Kroderu, kurš sen viņsaulē?
-Spilgtākā saistība man ir kopš bērnības, kad noskatījos filmu “Ceplis”. Tāds, kāds viņš bija filmā, Oļģerts Kroders paliks atmiņā uz visiem laikiem
-Jums – abiem māksliniekiem Vilipsonam un Miķelsonam– “Krodera ābele” nu vairs nepieder. Šim objektam, skaistajai ābelei, ļauts pieskarties. Ja cilvēks garš, līdz zemāk redzamajiem zelta ābolīšiem aizsniegties varēs. Esat droši, ka vides objekts cilvēku uzmanību izturēs?
-Vides skulptūras kopējais augstums ir vairāk nekā trīs metri. Domāju, nekas nekaitēs, ja apmeklētāji nāks tai klāt. Cilvēki, kuri paguva redzēt Krodera izrādes vai zinās par tām, varēs šeit, pie ābeles, pastāstīt saviem bērniem, kas bija Kroders.
-Šovasar veidojāt savu darbu izstādi Cēsīs. Ar ko paliks prātā 2020. gads un pilsēta, kurā izstādes atvēršana uz laiku bija jāatliek?
– Man Cēsis no šīs vasaras paliks prātā ar to, ka pilsēta kļuvusi skaistāka, salīdzinot ar padomju laiku, kad Cēsīs dienēju karaspēka daļā. Mans dienests bija saistīts ar karšu zīmēšanu. Mūs, Mākslas akadēmijas studentus, iesaistīja topogrāfisko karšu gatavošanā armijas vajadzībām. Taču jaunībā es Cēsīs pabiju tikai īsu laiku, mani izrāva uz Rīgu, kur veidoja Baltijas apgabala kara muzeju. Citādas saistības man ar Cēsīm nav bijušas. Pirmo reizi esmu ieradies šai pilsētā, lai parādītu savus mākslas darbus.
– Man Cēsu Izstāžu nama otrais stāvs, kur skatāmi Jūsu darbi, šķita kā vīriešu klubs. Vismaz man bija tāda sajūta, ka tā ir veču pasaule.
– Nebiju domājis, ka varu radīt vīriešu kluba auru, bet piekrītu – tā ir kā paralēlā līnija šajā izstādē. Varbūt tā jūtama tādēļ, ka lielai daļai izstādes skulptūru ir ironijas pieskaņa. Savā darbā cenšos nebūt pārāk nopietns un nerisināt pasaules mēroga problēmas. Izstādē ir manas dzīves mirkļi, kas attēloti skulpturālās formās, kā es to māku. Jā, skatītāji tajās kaut ko atpazīs arī no savas dzīves. Un ne tikai vīrieši.
Komentāri