Laumas un Ivara ģimenē pirms septiņiem mēnešiem pasaulē nāca dēls Kristers. Ģimene izvēlējās mājdzemdības. Lielais notikums un pandēmija ģimenes dzīvi apgrieza kājām gaisā. Ivars šobrīd ir Īrijā, bet Lauma – Latvijā.
Lauma ir vaivēniete, no Rīdzenes, bet Ivara dzimtā puse ir Valmiera. Abiem ir bērni no citām attiecībām. Laumas pirmais bērns Emīls (8) arī dzimis mājdzemdībās, tāpēc arī otro vēlējusies dzemdēt līdzīgā gaisotnē. “Īrijā mājdzemdības nav populāras. Interesējos tur par šādu iespēju, bet nevarēju tuvumā atrast vecmāti, kura būtu gatava pieņemt bērnu mājās, tad lēmu par labu Latvijai. Biju izplānojusi, kad bērniņš apvelsies, braukšu atpakaļ uz Īriju, bet pandēmija visu apgrieza kājām gaisā. Mēs esam Latvijā, bet mans draugs un Kristera tētis ir Īrijā,” atklāj Lauma.
Grūtniecība Laumai aizritējusi ļoti mierīgi. Kristera mamma stāsta, ka bijuši spēcīgi emociju uzliesmojumi: vienu brīdi varējusi priecāties, bet citā jau dusmoties vai raudāt. Smaidot Lauma stāsta: “Bija vēlme pēc nesavienojamām lietām – pēc salda un skāba kopā. Es varēju ēst marinētu gurķi ar saldējumu.”
Līdz grūtniecības septītajam mēnesim Lauma strādājusi Īrijā, bet novembra beigās ar dēlu Emīlu atgriezusies Latvijā. “Īru dakteru noteiktais dzemdību datums bija 31.decembris, bet manas vecmātes Rudītes – 2.janvāris. Domājām, būs mums Jaunā gada pārsteigums. Draugs bija paņēmis atvaļinājumu ar laika rezervi un atbraucis pie mums uz Latviju, lai sagaidītu dēlu. Tomēr bērniņš nesteidzās. 10.janvāra vakarā izdzēru glāzi sarkanvīna, ļoti kārojās. Bija Pilnmēness, atcerējos vecmātes teikto, ka tas veicina dzemdības. Pēc vīna bija patīkams miers, un devos gulēt. Piecos no rīta pamodos, jutu, ka noplūduši augļūdeņi. Zvanīju vecmātei un devos uz Beverīnas novada mājām “Jaunpalejas”. Tur ir sabiedriskā labuma biedrība “Ģimenes Šūpulis”, kas sniedz patvērumu grūtībās nonākušām, vientuļām grūtniecēm, sniedz izglītojošu atbalstu ikvienai sievietei gaidībās un piedāvā drošu, atbalstošu vidi ģimenēm plānotu mājdzemdību piedzīvošanai.” Papildinot sacīto, Lauma bilst: “Cilvēki bieži domā, ka mājdzemdības notiek tikai savās mājās, bet ne vienmēr apstākļi to ļauj, tāpēc ir izveidota šāda vieta.”
Kristera mamma atminas, ka 11.janvāris bijis auksts. “Aizbraucām uz “Jaunpalejām”, tur nebija kurināts, jo māja bija tukša. Kamēr man bija kontrakcijas, telpu sakurinājām siltu. Tur ir patīkama un omulīga vide – kā mājās. Mājdzemdību process ir dabīgs. Lai atslābinātos, dod homeopātiskos graudiņus. Atzīšos, dzemdības nav vieglas, process netiek stimulēts, viss tiek izdzīvots dabiski. Tas ir grūti, bet tajā pašā laikā ļoti skaisti.”
Kaut gan tieši 11.janvārī Ivaram bija biļete lidojumam uz Īriju, Kristera tētis piedalījies dzemdībās, aviobiļeti izdevās samainīt uz nākamo dienu. Dzemdībās piedalījās arī Laumas māsa un draudzene, lai būtu lielāks atbalsta spēks. “Ivars pēdējā brīdī izgāja ārā un sēdēja mašīnā. Viņam esot bijis grūti noskatīties, jo nezinājis, kā palīdzēt. Es ļāvu brīvi izvēlēties. Biju kliegusi tik skaļi, ka Ivars to dzirdējis automašīnā,” smaidot atklāj Lauma.
Kristers piedzima 11.janvārī plkst.13.13. Puika bija 3,36 kg smags un 56 cm garš. “Ivars ir dzimis piektdienā, 13.datumā, sākotnēji domājām, ka Kristers arī gribēs piedzimt kā tētis. Nepiedzima 13.datumā, bet tradīciju ar skaitli 13 turpina,” smaidot atklāj Lauma.
Par sajūtām, kad rokās ielika dēliņu, Lauma dalās: “Sev pateicu – es to izdarīju! Biju ļoti laimīga un vēlējos no prieka raudāt, bet nespēju, jo nogurums darīja savu. Turēju rokās, skatījos un brīnījos, cik dēliņš skaists – kā mākslas darbs. Esmu laimīga, ka man ir dēls Kristers. Viņš ir brīnišķīgs puisēns, kurš priecē mūsu sirdis katru dienu. Arī Ivars bija priecīgs un laimīgs, turot rokās dēlu. Kad redzēju viņus abus kopā, manī bija skumjas, jo zināju, ka Ivars tūlīt lidos prom. Baudīju mirkli, cik bija dots.”
Dzīve pēc Kristera nākšanas pasaulē bija citāda, nekā plānots. “Kristers sākotnēji gulēja nemierīgi, mazulim ir iedzimti vielmaiņas traucējumi. Viņam visa mūža garumā būs jāievēro speciāla diēta, kurā produkti un dienas porcijas tiek stingri kontrolētas. Tas man bija liels pārdzīvojums, krūts piens pazuda jau otrajā mēnesī. Krūts barošana man ir svarīga, jo tā nodrošina mazulim ne tikai pilnvērtīgu uzturu, bet arī sniedz vajadzīgo tuvības, siltuma un drošības sajūtu. Zīdīšana nostiprina emocionālo saikni starp māti un bērnu, tādēļ ir grūti tikt pāri tam , ka piens pazuda. Esmu pateicīga savai mammai, kura ikdienā man palīdz,” atklāj Lauma.
Arī lielais brālis Emīls ir priecīgs par brālīti, pieskata un palīdz. Lauma ar smaidu sejā stāsta: “Viņš jau sen man prasīja brālīti vai māsiņu – nu tad beidzot ir!”
Lauma atklāj, ka pirms pāris nedēļām Ivars bija atlidojis apciemot dēlu: “Tā bija saviļņojoša tikšanās, viņš dēlu nebija redzējis pusgadu. Ar asarām acīs atkal aizlidoja, bet Kristers ir spēcīgs stimuls, lai visi kopā dzīvotu Latvijā, Ivaram visi dzīves mērķi ir saistīti ar dzimteni.”
Par mājdzemdībām Lauma atklāj: “Ne visas sievietes var dzemdēt mājās, ir tādas, kurām veselība neļauj, jādzemdē stacionārā. Esmu lasījusi daudzu sieviešu stāstus par mājdzemdībām, un tie iedvesmo, tas ir brīnišķīgs piedzīvojums. Ir tāda profesija dūlas – sievietes, kuras nodrošina fizisko, emocionālo un informatīvo atbalstu grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Manas “nesertificētās” dūlas bija māsa un labākā draudzene. Manuprāt, profesija ir ļoti spēcīga, jo nezinu, vai kura katra to spētu. Ir grūti piedzemdēt bērnu bez medicīniskas palīdzības, bet tas nav neiespējami!”
Komentāri