Šis ir gadījums, kas parāda, ka ilgtermiņa plānošana nav raksturīga ne tikai pašmāju politiķiem, bet arī ES institūciju pārstāvjiem. No šāda aspekta nav pat svarīgi, ir vieta savienībā Turcijai vai nav. Ja ir kāds iemesls, lai apturētu Turcijas virzību uz ES, tad par to bija jārunā jau laikus, kā nekā, šīs valsts ceļš uz ES sākās jau pirms vairāk nekā 40 gadiem. Tas nozīmē, ka ES (vai tās priekšgājējai Eiropas Ekonomiskajai kopienai) bija gana daudz laika, lai izdarītu pārdomātus spriedumus par Turcijas vietu Eiropā. Taču pēdējo nedēļu laikā ES uzvedas gluži kā valodnieki Latvijā, kad pēkšņi kļuva aktuāls jautājums – vai mēs ES valūtu sauksim par eirām vai eiro. Ja lēmumu pieņemšana un diskusijas ir tik ļoti aizkavētas, tad nav korekti pēdējā brīdī pieņemt radikālus lēmumus, aizmirstot iepriekšējās iestrādnes un solījumus. Ja šajā brīdī ES nespētu vienoties un atteiktu Turcijai iespēju kļūt par pilntiesīgu dalībvalsti, Savienība radītu sev krietni vairāk problēmu ar savstarpējās spriedzes veidošanos ne tikai ES iekšienē, bet arī starpvalstu attiecībās.
Jāteic gan, ka bez spriedzes neiztikt arī tagad, kad panākta vienošanās par sarunu sākšanu. Publiskā viedokļa aptaujas liecina, ka lielākā daļa ES pilsoņu Turcijas iestāšanos neatbalsta. Šajā gadījumā ES lēmums sākt sarunas ar Turciju nozīmē neieklausīšanos ES iedzīvotāju uzskatos, līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par to, kam tad pieder vara ES – izskatās, ka tie nav ES pilsoņi. Ja absolūtais vairākums ES iedzīvotāju neatbalsta jaunas valsts uzņemšanu šajā valstu blokā, tad diez vai varam gaidīt, ka Turcijas pienesums ES būs vērtējams ar pozitīvu zīmi.
Tomēr, ja skatāmies plašākā mērogā, nevis tikai uz eiropieša individuālo nepatiku un, iespējams, negatīvo pieredzi ar musulmaņu kopienas integrēšanu sabiedrībā, tad Turcija varētu sniegt dažas pozitīvas kvalitātes ES nākotnei. Varam cerēt uz stabilitātes pieaugumu reģionā, jo musulmaņu valsts pievienošanās „kristiešu klubam” būtu zīme, ka ir iespējama sapratne starp islāma un kristiešu pasauli, šis jautājums sevišķi aktuāls kļuva pēc 2001. gada 11. septembra, kad eksperti pastiprināti sāka runāt par tā saucamo civilizāciju sadursmi, proti, ka teroristu uzbrukums pasaules tirdzniecības centram ir šī konflikta redzamākā izpausme. Tāpat ES, kurā negatīvo demogrāfisko rādītāju dēļ vienīgā iespēja saglabāt ekonomikas izaugsmi ir imigrācija un darbaspēka pieplūdums no ārzemēm, Turcijas darbaspēks varētu sniegt krietnu artavu. Turklāt, integrējot Turciju, ES būtu iespējas palielināt savu dominanci reģionā un pasaulē. Tas ir viens no šīs Savienības izaicinājumiem globalizācijas laikmetā, kad daudz ko nosaka reģionālu politisko un ekonomisko centru veidošanās, kas spētu konkurēt ar Āzijas austrumu valstu un ASV ietekmi.
Turcijas kritiķi gan norāda, ka ar Turcijas pievienošanos ES iegūtu robežas ar Irānu, Irāku un Sīriju, kas draudētu ar nelegālās imigrācijas pieplūdumu. Tāpat tiek norādīts uz turku kopienas integrācijas problēmām Vācijā un citās ES valstīs, Turcijas nosacīto nabadzību, kas būtu liels pārbaudījums ES budžetam. Turklāt šīs valsts izmēri un lielais iedzīvotāju skaits nozīmē, ka Turcijai attiecīgi būtu liela teikšana ES parlamentā un citās institūcijās.
Taču pagaidām jautājums tikai nosacīti skar Turcijas vietu ES. Pagaidām smagākā problēma ir saistīta ar ES spēju pieņemt lēmumus un vienoties par nākotnes perspektīvām. Eiropiešu noraidītais konstitucionālais līgums bija trieciens, kas lika apšaubīt 25 valstu bloka spēju kopīgi pieņemt lēmumus un skaidrot tos sabiedrībai. Pretestība Turcijai ES sastāvā bija vēl viens signāls, ka Eiropai steidzīgi jādomā, vai visu ES skarošu jautājumu izlemšana nākotnē nekļūs vēl grūtāka, tas ir, praktiski neiespējama.
Komentāri