Lai iepazītu cēloņus un cīnītos ar sekām, jāatgriežas vairāku gadu desmitu pagātnē, kad katram īpašumam bija saimnieks, kurš to ar mīlestību kopa un sargāja. Daudz cēlu vārdu par Tēvzemes mīlestību, nacionālo pašapziņu un patriotismu teicis prezidents Kārlis Ulmanis. Šī dzirksts bija iedegta katra latvieša sirdī, kurš to prata ieaudzināt savos bērnos. Cēlās īpašības tālāk nostiprināja skola. Neatsverams skolas palīgs bija plašais mazpulku, skautu un gaidu nodaļu skaits.
Ja, neskatoties uz pirmajiem okupācijas un kara gadiem, vēl dzīvs bija savas zemes, sētas sakoptības gars, tad pēc otrreizējās sarkano okupācijas, kad salauzts bija tautas garīgais spēks, iepludināti migrantu tūkstoši, privātīpašuma vietā stājās kolektīvais, iestājās latviešu tautas apātija un vienaldzība. “Potjomkina sādžas” nesakoptības gars pārņēma Latviju.
Sekas labot – tas ir laika jautājums. Vai pratīsim ar savu piemēru to ieaudzināt savos bērnos un mazbērnos.
Kāds piemērs alkoholiķu bērniem ir viņu vecāki, kuri neredz tālāk par krutkas pudeli. Ko bērni var mācīties no vecākiem, kuri savus sadzīves atkritumus izmet uz ceļa, grāvjos, mežā, dzīvo nesakoptā sētā.
Varam nemīlēt valdību, Saeimu vai prezidenti, bet vai varam dzīvot nesakoptā vidē, piesārņot zemi, kura mūs baro, kuras gaisu elpojam.
Savu zemi nevar iemīlēt ar dekrētiem un lēmumiem. Prasīsim vairāk no vecākiem, par to vairāk jārunā un jārāda TV, kino, radio.
Lielu ieguldījumu var dot vietējās pašvaldības, rīkojot konkursus un aktīvi popularizējot sakoptākās sētas un iestāžu apkārtni, reizē strostējot nevīžas.
Valdības pienākums būtu stimulēt mazpulku, skautu un gaidu darbību un aktivitāti, panākot to darbību katrā skolā.
Tikai saskatot skaistumu katrā necilā dabas stūrītī, jūsmojot par rasas pērlītēm zirnekļa tīklā miglainā rītā, par sarmas rotu aukstā ziemas dienā, mācīsimies mīlēt skaisto dzīvē un dabā. Daba mums devusi tādu skaistu zemi kā Latvijā – mīlēsim un saudzēsim to.
Komentāri