Pēdējā laikā vien saradusies vesela kaudze reformas modeļu, kā vislabāk Latviju pārdalīt. Raksturīgākie no tiem ir 33, 40, 82, 102 pašvaldību, 109 novadu, 5 apriņķu modelis. Katra modeļa izgudrotājs un aizstāvis pauž, ka tieši viņa radītais modelis esot vislabākais, ka, to īstenojot, Latvija ātri uzplaukšot un būšot tāda labklājība, kādu partijas sola pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām. Neziņa par nākotni ilgstoši satrauc iedzīvotājus, pašvaldību vadītājus, dažādu iestāžu darbiniekus. Iedzīvotāju neticība reformatoru gudrām runām un skaistiem solījumiem aug augumā. Vēl neviens reformas idejas nesējs nav izskaidrojis, kāpēc vajadzīga tāda reforma, ko tā dos iedzīvotājiem, vai viņi būs ieguvēji vai zaudētāji, nav ekonomiskā pamatojuma, nav nekādas nākotnes vīzijas. Ir tikai tādi panaivi, nepārliecinoši solījumi.
Pagājis liels laiks, iztērēti milzu līdzekļi, bet taisni kā pasakā – čiks vien iznācis. Politiskā elite, valdošās partijas nerimstas, reformas virzīdami partijām vēlamā virzienā. Tā maz domā par iedzīvotājiem, bet likumi un lēmumi tiek pieņemti dažādu ekonomisko grupējumu un partiju interesēs.
Arī tagadējās reformās slēpjas “zemūdens akmeņi”. Tie slēpjas projektā, ka nav vajadzīgas vēlētas vidējā posma pašvaldības. Bez tām varot iztikt, vislabāk esot vajadzīgās personas vienkārši iecelt. Iznāk kaut kas līdzīgs Putina gubernatoru iecelšanai Krievijā. Ministru prezidents A. Kalvītis, pašvaldību lietu ministrs M. Kučinskis (abi no Tautas partijas) pauž uzskatu, ka varot iztikt bez apriņķu pašvaldībām. Apriņķa padomi vislabāk esot veidot, tajā iekļaujot pašvaldību vadītājus, apriņķa teritorijā esošo svarīgāko
valsts iestāžu vadītājus. Padomi vadītu valdības iecelts priekšsēdis. Krievijā tādus ieceltus pašvaldību vadītājus sauc par gubernatoriem. Pēc piesolītā projekta valdības vīriem būs vienkāršāk, jo nevajadzēs piņķerēties ar vēlēšanām. Tas nekas, ka Latvijā tiks pārkāpti demokrātijas principi, tā tiks krietni ierobežota. Tas nekas, ka citas partijas, dažādas organizācijas iebilst, to dara arī daļa iedzīvotāju.
Valdības vīri vienmēr atsaucas uz Eiropas Savienību, teic, ka tā prasot, citādi nevarot. Tagad iznāk otrādi, ES ir demokrātijas tradīcijas, un tā raugās, lai tās ievērotu. ES likumdošana nosaka subsidaritātes principu, kas paredz lēmumus pieņemt pēc iespējas tuvāk pilsonim. Ja Latvija ievērotu demokrātijas principus, tad tik svarīgā jautājumā, kas skar visus pilsoņus, tas ir, nevēlētām, bet ieceltām vidējā posma pašvaldībām – apriņķu padomēm un to vadītājiem, ir jārīko referendums. To prasa demokrātija, tas ir visdemokrātiskākais tautas gribas izpausmes veids. Ar valdības ieceltiem apriņķu vadītājiem un apriņķu padomēm valdošās partijas varēs rīkoties, paužot savas intereses, atbildīgos un vairāk apmaksātos posteņos ieliekot savus pārstāvjus.
Doma, kāda būs dzīve pēc reformas, nodarbina iedzīvotājus, nodarbina pašvaldības, arī daudzi cēsnieki neizprot, kāda būs dzīve pēc reformas, kas mainīsies. Vai nebūs tā, ka ar to lielo un nevajadzīgo reformu un gudro runu jezgu iebrauksim arvien dziļāk purvā. Vai pašreizējā reformu haosā valstsvīriem un partiju bosiem nebūtu laiks apstāties un ar prātu pārdomāt par radītām nejēdzībām, pārtraukt tagadējo rajonu pārveidošanu vai, vienkāršāk sakot, postīšanu.
Reformatori aizies citos amatos, bet viņu padarītais vēl ilgi būs jūtams Latvijas iedzīvotājiem. Pašlaik Latvijā ir 26 rajoni, kas ir teritoriāli nostiprinājušies, iedzīvotāji pie tiem pieraduši. Vai nebūtu vislētākais, iedzīvotājiem pierastākais reformas modelis ar tagadējiem 26 rajoniem. Lai Latviju nesauktu par nedemokrātisku valsti, būtu jāatjauno vidējā posma vēlētas pašvaldības. Tas būtu vispieņemamākais administratīvi teritoriālās reformas lielās jezgas atrisinājums un nobeigums.
Komentāri