Ir cilvēki, kas pārtiek tikai no augu valsts produktiem aiz pārliecības, ka veģetārā barība nodrošina organisma tīrību no nevēlamām vielām un pagarina mūžu. Šajā sakarībā man nāk prātā veca anekdote. Sarunājas divi kaimiņi, spriežot par veģetāriešiem. Viens saka: “Nu, nav nekādas jēgas no zāles ēšanas; mans radinieks neēda gaļu, un tomēr viņu nobrauca tramvajs…” Otrs piebilst: “Jā, jā, būtu kārtīgu bifšteku apēdis, būtu varējis izmukt!”
Nenoliedzu, ka veģetārā barība ir veselīga, varbūt labāka nekā vispusīgā, tomēr domāju, ka smaga fiziska darba strādniekam gaļa tomēr nepieciešama. Taču ko, kad un cik ēst, ir katra paša ziņā. Par to vēl viena anekdote. Veģetārietis staigā gar pilsētas nomales māju un meklē skābenes. Tantiņa pār žogu viņam prasa: “Ko tu, mīļais, tur meklē?” Uzrunātais atbild: “Es esmu veģetārietis un meklēju piemērotus augus pārtikai.” Tantiņa iežēlojusies iesaucas: “Ak tu nabadziņš! Nāc te aiz manas kūtiņas, te treknāka zālīte!” Vēl jāpiebilst, ka veģetārā barība dažkārt izmaksā dārgāk nekā vispusīgā. Viss atkarīgs no paša ēdāja sociālā stāvokļa.
Tagad par tiem veģetāriešiem, kuri gaļu neēd aiz pārliecības, ka tās iegūšanas veids ir barbarisks un nav savienojams ar cilvēciskumu. Uzskats līdzīgs kā tiem, kuri cīņās pret dzīvnieku ādu izmantošanu apģērbu gatavošanai. Ir reliģijas novirziens Indijā un, iespējams, arī citur, kas nepieļauj nekādas dzīvas būtnes nogalināšanu. Šī uzskata piekritēji, primitīvi izsakoties, pat uti nenonāvē un, to noķēruši, vienkārši aiznes tālāk no sevis. Labi, ka viņi nezina par baktēriju un vīrusu eksistenci…
Izklausās ļoti skaisti – saudzēt visu dzīvo. Bet ir viens mazs, ķecerīgs āķītis – ne jau tikai dzīvnieku pasaulē ir dzīvas būtnes. Kā ir ar floru? Zinātne jau sen pierādījusi, ka augi nav mazāk dzīvi kā dzīvnieki. Arī tiem ir sajūtas un instinkti. Arī tie dzīvo un vairojas, ļoti iespējams, cieš arī sāpes. Nav nekāds noslēpums, ka istabas augi pierod pie sava kopēja, sajūt tā tuvumu un nīkst viņa prombūtnē. Starpība starp dzīvniekiem un augiem ir tikai tā, ka vieni spēj pārvietoties, meklēt un bēgt, bet otri ir bezpalīdzīgāki un viegli izmantojami. Arī veģetārietis, pārtiekot no augu barības, ēd nogalinātus dabas vai Dieva radījumus. Graudi, tāpat kā putnu olas, ir dzīvības iedīgļi, tātad dzīvas būtnes; arī dārzeņi, kurus nogriežam vai noplūcam, augtu, ziedētu un veidotu sēklas – dzīvības nesējas. Kāda tad īsteni ir starpība starp dzīvnieka embriju un auga sēklu? Lielākā daļa mūsu mēbeļu ir no koka – no nogalinātas radības, no bezpalīdzīga upura miesas…
Kurš gan var noteikt, kuras Dieva radības drīkst un kuras nedrīkst nogalināt?
Teikšu atklāti – mans nodoms nebija veģetāriešiem samaitāt apetīti un ieteikt viņiem mirt badā aiz pārliecības. Es gribēju tikai nedaudz sašūpot fanātiķu pārliecību par viņu uzskatu maldīgumu. Ceru, ka tas man nav izdevies.
Komentāri