Šajā notikumā man žēl
Evijas. Viņas līdzšinējā dzīvē nav bijis cilvēka, uz kuru varētu paļauties, ar kuru aprunāties. Māte tā nav bijusi, viņai svarīgāka par savu bērnu bijusi pati. Nav bijis, kas Evijai veidotu izpratni par patiesām dzīves vērtībām, savu vietu dzīvē. Nepietiek jau ar to vien, ka bērni sadzemdēti. Rezultātus redzam visapkārt. Arī vecmāmiņas kā tādas nav bijis. Labāk klusēt. Bet kas tad, ja ne pašu ģimenes cilvēks pateiks, ka tā nevar darīt. Kāpēc pasaulei jāmāca dzīvot, un vai tas ir pareizi? Te ir rezultāts.
Nevar prasīt no pāris sociālajiem darbiniekiem, lai viņi iedod to pareizo dzīves recepti. Mums katram pašam ir jāuzkāpj uz grābekļa un arī jānokāpj. Sociālie darbinieki var tikai to ievirzīt, bet arī tad ļoti uzmanīgi. Varbūt savulaik vajadzēja aicināt palīgā psihologu, kas profesionāli vērtētu situāciju šajā ģimenē. Tas varēja būt, bet nekā nebija. Nebija ne situāciju izprotoša kaimiņa, ne bijušo pedagogu sirsnīgas izrunāšanās ar Eviju. Tāpēc bija jāsēž blakus piedzērušam vīrietim, jo tas kaut ko vervelēja, kaut ko solīja. Viņš vismaz runāja, lai arī mums neizprotamā valodā.
Es pilnībā piekrītu Velgai Berķei, ka no tā visa jāpasargā mazie bērni. Bet ko mēs? Ieliekam fotogrāfijas. Nepaies ne desmit gadi, kad mazie uz savas ādas izjutīs apkārtējo attieksmi. Aleksandrs jau pēc trim gadiem sāks iet skolā. Bērni ir ļoti nežēlīgi, bet pamatu ieliek pieaugušie. Kam šis raksts bija domāts? Lai mēs rādītu ar pirkstiem? Kas mēs esam, ka kā soģi norādām, kā dzīvot. Tā ir traģēdija ģimenē, un vienīgais, manuprāt, ko varētu darīt šajā situācijā, Evijai vajadzētu pārcelties uz dzīvi citur. Būtu labi, ja viņai izdotos sastapt sirds cilvēku, jo dzīve tikai sākusies kā viņai, tā Ruslanam. Mani uztrauc, ar kādu vieglumu dažreiz “Druvā” liek cilvēkus kritizējošus rakstus. Pēc biežajām viena cilvēka kritiskajām publikācijām par mūsu pilsētas mēru Šķendera kungu redakcija uzskatīja, ka tas ir demokrātiski. Kas ir demokrātija – uz negatīvismu tendēta cilvēka domas? Es varu priecāties, ka Cēsīm ir tik enerģisks mērs, lai līdzcilvēkiem klātos arvien labāk. Ciemos atbraukušie allaž priecājas, cik Cēsis sakoptas. Kļūdas, neizdošanās taču ir katram. Galvenais, lai godprātīgi tās labojam.
Savā mājā katra namamāte puķu dobes iekārto, namatēvs māju veido pēc savas izpratnes. Pēc laika viņiem šķiet, ka kādā vietā vajadzētu citādāk, un pilnveidošanās process notiek nepārtraukti. Mēs taču maināmies ik mirkli, mūsu domāšanu ļoti ietekmē masu paziņas līdzekļi.
Nevaru teikt, ka “Druva” neraksta par labiem darbiem un brīnišķīgiem cilvēkiem. Tādu rakstu ir daudz. Mūsu pūralāde ir gana pilna. Vairāk meklēsim gaišumu cilvēkos! Katrā apdzīvotā vietā taču ir brīnišķīgi, sabiedrībai atvērti cilvēki ar dāsnu sirdi. Parādīsim tos, iesaistīsim viņus sirds došanas lietā, jo sociālie darbinieki bez sabiedrības līdzdalības neko neizdarīs.
Komentāri