Mani ļoti pārsteidza, ka tik pieredzējis, zinošs un cienījams vīrs kā Verners Rudzītis, rosinot laikrakstā „Druva” domu apmaiņu par represēto piemiņas vietu, nepadomāja par to, ka auglīgai diskusijai ir nepieciešama skaidrība par diskusijas saturu. Varu tikai minēt un vaicāt: ”Kāpēc „Druva” tā arī nerada par vajadzīgu iepazīstināt lasītājus ar tēlnieka Matiasa Jansona piedāvāto ieceri piemiņas vietas izveidei? Kāpēc laikraksts ir noklusējis faktu, ka piemiņas vietas veidošanu Pils laukumā ir akceptējusi valsts kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzības inspekcija?” Pats esmu daudzkārt pārliecinājies, ka šīs iestādes eksperti savu piekrišanu dod tikai pēc ļoti skrupuloza un piekasīga vēsturisko un arhitektonisko konsekvenču izvērtējuma. Kāpēc „Druva” neuzskatīja par vajadzīgu kaut dažos teikumos informēt lasītājus par piemiņas vietas izveides darba grupas veikto izpēti, analīzi un secinājumiem? Ja lasītājiem tiek pasniegta izteikti vienpusēja informācija, tad veidojas nevis saturīga domu apmaiņa, bet vienkārši klaigāšana. Un diskusijas dalībnieki argumentē nevis ar faktiem, bet iedomu tēliem. Vienam šķiet, ka Pils laukumā būs obelisks, otrs šausminās par „kremļa sienu”, trešais piesauc nekropoli, bet ceturtais biedē ar kodoldegvielas noliktavu zem Pils parka!
Deputāti, pieņemot lēmumu, ne-nodarbojās ar fantazēšanu. Mēs uz-klausījām politiski represēto biedrības pārstāvju vēlmes un ieteikumus, iepazināmies ar M. Jansona ieceri, uzklausījām darba grupas secinājumus un tikai tad diskutējām un lēmām. Jāatzīst, sākumā domāju, ka piemiņas vietai jābūt dzelzceļa malā. Taču, uzklausot un respektējot represēto domas, M. Jansona un kolēģu deputātu argumentus, savu viedokli mainīju. Nedomāju, ka ietiepīga turēšanās pie sava vienīgā pareizā viedokļa ir gudrības pazīme. Un, lai izbeigtu spekulācijas par nekropolēm un memoriāliem ansambļiem, atgādināšu, ka domes lēmums paredz esošās piemiņas plāksnes vietā uzstādīt lielāku, emocionāli izteiksmīgāku un informatīvi ietilpīgāku plāksni, kas stāstīs, atgādinās par ļoti traģisku posmu mūsu tautas vēsturē – padomju represijām.
Un man nav saprotams, kāpēc šīs ieceres pretinieki tik ļoti cenšas panākt, lai šāda piemiņas plāksne tiktu uzstādīta kādā klusā, nomaļā vietā, prom no ļaužu acīm? Viens no viņu argumentiem – piemiņas vieta traucēs tūristu plūsmu. Vai mums ir jāslēpj no tūristiem, ko mūsu tautai nodarīja komunistu terors? Vai mums tas jāslēpj no jauniešiem, kas iet uz muzeju vai pasākumiem Pils parkā? Mums ir jāciena, nevis jā-slēpj sava vēsture. Jo vienīgie, kam šāda piemiņas vieta var traucēt „plūsmu”, ir tie, kas joprojām uzskata, ka Latvija netika okupēta un čeka ar visu savu aģentu tīklu bija omulīgs kantoris ar „iekšēji kulturāliem darbiniekiem”.
Otrs arguments, ka, izveidojot piemiņas vietu, Pils laukumā vairs nevarēs uzstādīt bufeti, lietot alkoholu un rīkot jampadračus, ir vienkārši muļķīgs. Pils laukums nekad nav bijis un, pilnīgi noteikti varu teikt, arī nebūs dzertuve.
Vēl par J. Rukšāna pārmetumiem, ka Cēsu domi vada vienas dienas saimnieki, kuru mērķis ir radīt sajukumu. Iespējams, ka viņam, no sava pagasta veroties, labāk redzams un zināms, kā mums, cēsniekiem, jāveido savas pilsētas attīstība. Taču ar lielu interesi uz-klausītu konkrētus nesaimnieciskuma un sajukuma radīšanas piemērus, nu kaut vai vienu. Vai par vienas dienas saimniekošanu liecina jaunas skolas celtniecība, vai pilsētas ielu asfaltēšanas programma, vai varbūt Maija parka rekonstrukcija? Varbūt nevajadzēja pirmajiem Latvijā izstrādāt publiskās un privātās partnerības projektu, lai Cēsīs ātrāk varētu uzcelt jaunu bērnudārzu? Un varbūt nevajag censties dabūt Eiropas naudu Jaunās pils restaurācijai un viduslaiku pils saglabāšanai? Pirms izteikt nievājošas piezīmes, vajadzētu tomēr saprast, ka saimniekošanas mērogi pilsētā un puķu dobē ir nedaudz atšķirīgi.
Par vienu gan esmu vienisprātis ar J. Rukšānu – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Tikai katram pašam ir jāizvēlas, par ko būt – rējēju vai gājēju uz priekšu. Redakcija saņēmusi 16. martā.
Komentāri