L. Jaukulis saka: ”V. Rudzītis iesaka Cēsīs dibināt rējēju partiju. Tikai desmit vien esot pieteikušies, tātad maz. ” Nekur neesmu teicis par desmit, kuri pieteikušies rējēju partijā. Raksti jālasa uzmanīgāk.
Visbargākos L. Jaukuļa pārmetumus izpelnījies Gunārs Balodis: ”Cik noprotams, viņš raksta pēc kāda pasūtījuma, jo bieži iznāk pretruna ar sevi, ar iepriekš uzrakstīto. Viņš stāsta par nošautiem ebrejiem aiz Niniera ezera, par nošautiem komunistiem Raiskuma priedēs. ”Kurā vietā noliksim piemiņas plāksni viņiem?”
Vai tiešām jūs, Gunār Balodi, nevarējāt vai negribējāt noorganizēt uzlikt piemiņas zīmi viņu kapu vietai, jo arī viņi bija vardarbības upuri. Padomju varas laikā jums kā sarkanarmieša dēlam bija visas iespējas to izdarīt. Tātad neesat nekāds liels darītājs, tikai runātājs. Un lasītāji gribētu zināt, cik kinofilmu esat radījis un cik gleznu uzgleznojis.”
Lūk, tā, Gunār Balodi! Jūs, tā domā L. Jaukulis, rakstāt pēc pasūtījuma. Var nojaust, ka pēc mana pasūtījuma.
Varu L. Jaukuli nomierināt. G. Balodis nav tas vīrs, kurš raksta pēc pasūtījuma. Un nav tā, kā raksta L. Jaukulis : ”Ne ar ko viņš nav apmierināts, ne ar šodienas valsts iekārtu.” Tādus vārdus savulaik ziņotāji rakstīja čekai. Vai atkal viens par otru teiksim kaut ko līdzīgu?
Ja L. Jaukulis būtu uzmanīgi lasījis G. Baloža rakstus, viņš būtu ievērojis, ko G. Balodis padomju varas gados gribēja izdarīt. Viņa domas neņēma vērā.
Un padomju gados Raiskuma mežā bija piemiņas vieta. Arī pie Niniera ezera. Tikai tagad tās aizmirstas.
Jebkurš par G. Baloža veikumu var izlasīt enciklopēdijās. Nosaukšu tikai divas – ”Māksla un arhitektūra biogrāfijās” (1995.) un ”Latvijas enciklopēdija” (2002.).
L. Jaukulis raksta: ”Tikko izlasīju ”Druvā” E. Buša rakstu. Šausmas! Neticēju savām acīm, kā var sagrozīt faktus, kā var maldināt avīzes lasītājus. Vēsturē ir citi fakti par Atmodas laika darbiniekiem Jāni Rukšānu un Verneru Rudzīti.”
Par J. Rukšānu neņemos spriest. Par V. Rudzīti teiktie L. Jaukuļa vārdi ir patiesi. Ir citi fakti vēsturē.
Kāda vaivēniete (redakcija zina viņas vārdu) aicina V. Rudzīti un G. Šķenderu ”pastiepiet viens otram roku, neapsmejiet viens otru, lai jūs nemaldina ne draugs, ne ienaidnieks! Jums kopīgi jārisina Cēsu tagadnes un nākotnes problēmas.”
Varu nomierināt vaivēnieti un citus, ka G. Šķenderu nekad neesmu apsmējis. Un rokas mums nav jāpastiepj, mums tās vienmēr bijušas kopā. Nekad neesmu noliedzis G. Šķendera labos darbus, vienmēr esmu viņu atbalstījis. Jā, kādreiz domāju citādi. Bet vai tas ir slikti? Kāpēc domubiedriem vienmēr jādomā vienādi?
Pensionāre no Lauciņiem saka: ”Memoriāls neiederas Pils laukumā tieši tūristu un koncertu apmeklētāju dēļ. Tam vajadzētu klusāku vietu.”
Gaida Kļaviņa no represēto ģimenes apgalvo: ”Bēdu ir daudz. Bet vai tās jāliek centrā?”
Diskusija ”Druvā” beigusies. Domās un sarunās droši vien tā turpinās.
Komentāri