Cēsis ir Vidzemes sapnis. Tāds tas ir bijis pavisam noteikti vairāk nekā 800 gadus, kurus svinam šogad. Jo, kā zināms, vieta, kur šobrīd atrodas Cēsis, bija tā sauktais Riekstu kalns, uz kura slējusies senlatviešu celta koka pils, ko ilgi, pirms Cēsis kļuva par sapni daudziem sveštautiešiem, apdzīvoja sena vendu cilts. Starp citu, vārds Wenden, kas, kā jau visi zina, ir Cēsu ģermāniskais nosaukums, no vācu valodas var tapt tulkots arī kā – apgriezt kaut ko uz otru pusi. Iespējams, šī vārda it kā nejauša semantika pastāsta mūslaiku cilvēkam visvairāk par to, kāpēc Cēsis ir tādas, kādas mēs sastopam šodien. Par pilsētu, kas spēj būt te viduslaiku, te pagriezties uz citu pusi un būt pavisam laikmetīga.
Kāds vien Cēsīm pašām saprotams dzīvības pavediens ir vijies cauri vairākkārt bezcerīgākajiem laikiem. Vai tas būtu poļu, zviedru iebrukuma laiks. Vai tas būtu Ivana Bargā laiks, kad, ja atceramies baismo stāstu no 1577. gada, Cēsu pils Rietumu tornī vairāki simti iedzīvotāju, izmisuma vadīti, pašuzspridzinājās, lai tikai nenonāktu krievu gūstā. Vai arī tie būtu liela ugunsgrēka gadi, kas sekoja pēc nepilna gadsimta. Cēsis vienmēr izdzīvoja. Un ne tikai izdzīvoja, bet arī iznesa cauri smagajiem laikiem savu daļu identitātes, kas kā vecs vīns ar gadiem ieguva arvien lielāku vērtību. Un šodien, pēc visiem šiem dažādo nacionalitāšu un kultūru ietekmes gadsimtiem, mēs sastopam vienu no latviskākajām pilsētām Latvijā, kas turklāt Atmodas laikā pirmā pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.
Kā tas Cēsīm ir izdevies? Kā saglabāt pasaules dažādo kultūru daudzveidību – UNESCO aktuālākais jautājums. Kā, jo īpaši mazām nācijām, pārvarēt kultūras unifikācijas jeb vienveidošanās draudus? Kā nacionālām kultūras vērtībām konkurēt ar profesionāli, tā sakot, mārketētiem komerckultūras produktiem? Kā sabalansēt brīvās tirdzniecības principu ar pasaules kultūru savdabības saglabāšanas vitālo nepieciešamību? Šie un daudzi citi sāpīgi jautājumi nodarbina pasaules prātus jau vairākus gadus. Un ir patīkami apzināties, ka arī cēsnieki ir ieinteresēti risināt šos ne vienkāršos jautājumus, piemēram, kā veidot vienlīdz pievilcīgu pilsētas tēlu iedzīvotājiem,
tūristiem,
potenciālajiem investoriem. Nākotnē katru vismazāko pilsētu veidos aizvien straujāk pieaugoša valstu savstarpējā ietekme. Un Cēsis kā gards kumoss noteikti nepaies secen dabas un vēstures tūrisma plānotājiem no arvien tālākām pasaules malām. Globālās politikas un starptautiskas sadarbības pastiprināšanās rezultātā visā pasaulē nāciju satikšanās un sadarbības iespējas paplašinājušās, kā vēl nekad agrāk. Tās no vienas puses ir milzīgas iespējas jaunas kvalitātes starpkultūru dialogam, bet no otras – tas ir arī brīdinājums laikus veidot
stingru un nelokāmu savas kultūras identitātes mugurkaulu. Cēsniekiem pašiem ir jābūt skaidrībā, ko tie vilina pie sevis, ko
rāda no visa, kas sastopams šajos 20 tūkstošos kvadrātmetru zemes virsmas.
Pavisam nesena pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma veiktā statistika rāda, ka cilvēks, kurš nav saistīts ar kultūras tiešajiem procesiem, visticamāk, būs kaut reizi pabijis muzejā, vai, ja tomēr ne, tad, visticamāk, tajā iegriezīsies atlikušā mūža laikā. Tāpēc aicinu piesaistīt arvien jaunus cilvēkus un idejas Cēsu un ap Cēsīm esošajiem muzejiem, kas piesaistītu pārmaiņus te bērnu, te vecāku, te nejaušu garāmgājēju uzmanību. Nākotnes muzejiem jābūt rosinošiem, maksimāli pielāgoties spējīgiem. Jo muzeji var būt lieliskas platformas arī citu kultūras izpausmju prezentēšanai.
Izstrādājot Vidzemes telpisko plānu, pētījumi liecina, ka iedzīvotāju skaits šajā reģionā diemžēl nepalielinās, tāpēc
aicinu nopietni pārdomāt jaunatnes un kvalificētu speciālistu noturēšanu vai piesaistīšanu kultūras un izglītības iestādēm. Šeit, protams, aktuāla ir sen zināmā finanšu līdzekļu nepietiekamība kultūrai. Taču atcerēsimies, ka mēs esam jauna valsts, kuras pašreizēja bagātība ir emocionālā pieredze. Tiesa, ar emocijām algu neizmaksāsi. Taču mūsu tautas gudrība un viedums var palīdzēt pieņemt pareizus, tālredzīgus lēmumus šobrīd pieejama finansējuma pareizā apsaimniekošanā. Vidzemē par kultūras centriem veidojas Piebalga , Cēsis, Valmiera un Madona. Ir jāsadarbojas vēl ciešāk, jāmainās pieredzē. Labs padoms ir vērtīgāks par visdārgāko zeltu, ka vēsta sena paruna. Ar Cēsu mēru mēs aktīvi strādājam, lai Cēsis būtu viena no tām pilsētām, kurā ar Eiropas Savienības līdzekļiem tiktu atjaunots kultūras centrs, ko nākotnē varētu izmantot kā mūsdienu prasībām atbilstošu koncertzāli.
Latvija nav tik liela un mūsu nav tik daudz, lai varētu atļauties vienu Vidzemes daļu attīstīt līdz Eiropas tūrisma standartiem, kamēr otra, piemēram, Vidzemes austrumu pierobežas rajoni, grimst vispārēji depresīvā noskaņojumā, kas realitātē nozīmē vides kvalitātes pazemināšanos un, kā šodien saka, intelektuāla cilvēkresursa aizplūšanu.
Kā ne tik pozitīva tendence vispārējā reģionālajā kultūrpolitikā ir jāmin arī pašvaldības kultūras institūciju darba atkarība no pašvaldības vadītāju izpratnes.To nesaku, protams, tieši par Cēsīm. Cēsu modeli kultūras atbalsta ziņā mēs varētu vēlēties katrā rajonā. Taču, ja konferences tēma ir ”Quo vadis, Cēsis?”, tad es noteikti gribētu vēlēt vēl biežākas diskusijas un ciešāku sadarbību starp pašvaldībām vispirms jau Vidzemes reģiona ie-tvaros. Cēsīm ir milzīgs potenciāls kļūt par visas Vidzemes kultūras mediatoru. Ne velti Cēsu 800-gades pasākumi iekļauti UNESCO lielajā kultūras kalendārā, kam uzmanīgi seko kultūrtūristi no 200 dažādām pasaules valstīm.
Apskaužama pilsēta ir Cēsis. Šodienas acīm raugoties, Cēsis ir Latvijas dabas talants, Latvijas laimes lutekle: skaistums un veiksme tai ielikti šūpulī. Atliek tikai vēlēt tālredzīgi veidotus un mierpilnus nākamos 800 gadus! No uzrunas starptautiskajā zinātniskajā konferencē „ Quo vadis, Cēsis? Pierakstījusi
Valda Rozenberga
Komentāri