Tomēr nevar noliegt, ka plašas mūsu tautas masas spērušas lielu soli valodas kuplināšanā ar krievu tautas valodas pērlēm. Jāsaka gan, ka viņu vingrinājumi ir netalantīgi plebejiski, kas norāda uz latviešu nespēju būt radošiem un novest savu zemnieciski smagnējo dzimto valodu līdz dižo kaimiņu valodas virtuozitātei.
Ir jau bijuši mēģinājumi aktivizēt arī mūsu radošo domu augstākam lidojumam. Taču gaidītie rezultāti nav tik spoži. Var jau būt, ka atbildīgie kadri nav tie īstie vai arī ne tā sēž. Kādu reizi (tas bija pirmās ”fabrikas” laikā), tieši 17. novembra vakarā netīšām uzgriezu televizora kanālu, kur notika reportāža no 1. ”fabrikas”. Kāds cerīgs, braši noaudzis latviešu puisis, uzvilcis Latvijas valsts vienības treniņtērpu ar godpilno uzrakstu ”Latvija” uz krūtīm, lamājās atklāti, bez cenzūras pīkstieniem, ar visrupjākajiem krievu lamuvārdiem, acīm redzot gribēja veltīt savus panākumus Latvijas gadadienai. Centās, cik varēja, bet tie jēlie un nebaudāmie lamuvārdi tā arī nekļuva par jaunu pakāpi mūsu valodas attīstībā, nekļuva par pērlēm, kas varētu spoži mirdzēt postpadomju vainagā, kaut arī raidījuma vadītājs bija stāvā sajūsmā un pārējie fabrikanti atbalstīja jauno censoni no visas sirds.
Arī šodien LNT nav metusi plinti krūmos un cenšas kaut ko reanimēt no bijušo laiku burvības. ”Logos” viss ir tāpat kā padomjgadu komunālajā ķēķī. Ja nu vienīgi nav nomīto čību un noplukušo halātiņu, kas tik mīļus darīja tautas folkloras uzplaiksnījumus vārāmā rosoļņika skāņajā atmosfērā. Nebija nekādu traucējošu pīkstienu, kas nokauj radošo fantāzijas lidojumu. Žēl, ka ”Logos” nav tās dinamikas, kas veidojās, visiem kaimiņiem ņemot aktīvu dalību problēmu risināšanā, nevis gaidot izdevību, kad tev varbūt pasniegs mikrofonu. Tas jau vairāk velk uz kompartijas sapulcēm, kur katram vajadzēja izteikties noklīdušā biedra pāraudzināšanas nolūkos. Arī laiku pārraidei atraduši vispiemērotāko, kad pie televizoriem pulcējas gan lieli un mazi, gan veci un jauni, tādējādi visi iepazīstam brāļu tautas noslēpumainās dvēseļu dzīles, un bērniem ir dotas neierobežotas iespējas ie-dziļināties visādās netiklībās un (ne)cilvēcisko attiecību zaņķī.
Tāpēc manās acīs panaivs liekas ”Druvas” uzdotais jautājums ”Vai ikdienā lietojat vārdus svešā mēlē?”. Augsti godātais Visvaldis Lācis savā pamfletā min vai visus masu medijos sastopamos rietumnieciskumus, tomēr man jākonstatē, ka autors neklausās Latvijas radio raidījumu ”Kultūras rondo”. Katrā pārraidē vai desmitiem reižu skan konteksts un koncepcija visdažādākajos locījumos, bet Lāča kunga konceptuālajā darbā šie vārdiņi izkrituši no konteksta. Atzīstu, ka mūsu žurnālistiem vajadzētu kaunēties par nespēju izteikt savu domu skaidrā latviešu valodā, uzskatu, ka sava daļa vainas jāuzņemas arī redaktoriem. Bet varbūt labāk ir lietot dažādos -ismus, nekā demonstrēt savas valodas nezināšanu, kas spilgti izpaužas reklāmās. Vai tiešām masu saziņas līdzekļu redaktoriem ir tik vienaldzīgs mūsu jaunās paaudzes liktenis, ka pieļauj tik aplamu valodas lietošanu. Ja reklāmā valoda ir kropla, tad nevajag to publicēt. Kādā reklāmā par matraci saka: ”… viņš mani ir piepildījis…” Vai tad nav zināms, ka lielākie reklāmu patērētāji ir pirmsskolas un jaunāko klašu bērni. Vai tā nav apzināta viņu valodas kropļošana?
Vairāki no laikraksta aptaujātajiem atzīstas, ka valodā iesprūkot pa krievu vārdam un sevišķi ”davai”. Kāds tur brīnums, ka pat, ja varam ticēt premjeram Kalvītim, Lielbritānijas premjerministrs teicis viņam: ”Davai, tiksimies vēlreiz!”. Sliktāk, ja valodā iesprūk vārdi, ko mēs saucam par necenzētiem, un vēl sliktāk, ja tie iesprūk valodā bērniem.
Manā mājā dzīvoja četrus un septiņus gadus veci zēni, pie kuriem nāca spēlēties tāda paša vecuma kaimiņi. Zinot viņu vecāku valodas izpratni, biju stingri noteicis – ja dzirdēšu kaut vienu necenzētu vārdu, turpmāk var uz mūsu māju nenākt. Zēni spēlējās smilšu kastē, un pēkšņi dzirdēju: ”Nu, bļ…!” Mans krustdēls paskatījās uz mani un sacīja: ”Es tas nebiju.” Teicu: ”Zinu, es taču pazīstu tavu balsi.” ”Tavs mazdēls kaimiņam uz rokas uzkāpa.” Sacīju: ”Vai tad tāpēc jālamājas?”
Pret mani pavērsās nevainīgs puisēna ģīmītis un noprasīja: ”Bet ko tad lai saka?”
Kādas basketbola sacensības tiesāja fizkultūras skolotāja. Daži līdzjutēji savas emocijas izkliedza ar krievu lamuvārdiem, bet skolotāja nereaģēja. Man vajadzēja iejaukties un saukt skolasbērnus pie kārtības.
Paklausieties, kā sarunājas bariņš jauniešu Cēsīs uz ielas, pie autobusu pieturas, pat skolā un jebkurā pagastā. Ne mazākās vainas apziņas, ne kauna no klātesošajām sievietēm un bērniem, no skolotājiem. Un no apkārtējiem jau arī nav sagaidāma nekāda reakcija. Kā tad aizrādīsi savam vai kaimiņa bērnam, ja vīrs vai kaimiņš rāda priekšzīmi? Un daža māmiņa nav ne par mata tiesu labāka.
Mūsu ministru un deputātu runas ir spilgts piemērs tam, ka skolā latviešu valodai nav pievērsta nekāda uzmanība, tāpēc jau viņi ir gatavi pie pirmās iespējas pāriet uz krievu valodu. Es runāju par latviešiem, jo daža krievvalodīgā deputāta valoda jau nav valoda, bet kaut kāds aldermanisks murgs. Televīzijas reportieri latviešu ziņās intervē latviski nerunājošus iedzīvotājus, kaut spēkā ir Valodas likums, bet reportieriem, redzams, nav latviešu pilsoniskās apziņas. Mūsu politiķi un korespondenti ir gatavi bez mazākās kautrības izpatikt krievu publikai. Ja kāds 15 gados nav spējis iemācīties latviešu valodu, tad ir pilnīgi skaidra viņa attieksme pret mūsu valsti un valodu, un nav nepieciešams to tiražēt un izzināt viņa domas. Krievisko laikrakstu reportieriem beidzot pienācis laiks saprast, kur viņi atrodas un kādā valodā runā. Kaut gan labāk lietot krievu valodu, nevis valdības sēdēs vai valstsvīru savstarpējās sarunās pāriet uz kriminālistu žargonu.
Televīzijas raidījuma ”Laiks vīriem?” pārraide 7. kanālā notiek krieviski. Kāpēc? Vai tad mūsu armijas darba valoda ir krievu? Vai mēs aicinām savā armijā cilvēkus, kuri ir pret latviešu valodas zināšanu un lietošanu? Manam mazdēlam, kad viņš gribēja iesaistīties Piņķu hokeja halles jaunajos spēlētājos, treneris skaidri un gaiši pateica: ”Pie mums darba valoda ir krievu, bet tu krieviski nesaproti, tāpēc tev te nav ko meklēt. Nu vispār jau vari nākt.”
Tāpēc var vienīgi apbrīnot tos latviešus, kuriem valodā iesprūk tikai tas nelaimīgais ”davai” vai ”vot”, ja apkārt ir tik masveidīgs krievu valodas spiediens.
Komentāri