3. maijā man neciešami sāka sāpēt zobs. 4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena – svētki, un zobārsti nestrādā. Sapratu, ka jāgaida vēl viena diena. Nakti uz 5. maiju pārlaidu pusnemaņā. Tā kā no sāpēm gulēt nevarēju, jo vairs nelīdzēja arī pretsāpju līdzekļi, studēju telefona grāmatu un skaitīju zobārstniecības kabinetus Cēsīs. Sanāca veseli pieci. Telefona numurus sarakstīju uz lapiņas, lai no rīta zvanītu visiem pēc kārtas un uzzinātu, kur man palīdzēs tikt vaļā no šausmīgajām mocībām. Zvani nelīdzēja, man visur atteica. Sapratu, ka jāiet personīgi. Sāku apstaigāt visus
pēc kārtas. Visur satraukti atbildēja: „Ko jūs iedomājaties, pieņemam tikai uz pierakstu!” Zobārstiem atbildēju: „Ja es būtu gaišreģe, rindā pierakstītos jau mēnesi iepriekš.” Nokļuvu līdz zobārstniecības kabinetam „Dens”. Tur man piedāvāja palīdzību meklēt Rīgā. Iedomājos, kā, autobusā braucot, sāpētu mans nelaimīgais zobs un kā es meklētu zobārstus galvaspilsētā, pat īsti nezinot, kur tie atrodas. Pietūkušo vaigu turēdama, metos lejā uz Gaujas ielas zobārstniecības kabinetu „Smaids”. Tur strādāja divas zobārstes, bet man atkal atteica – pieņemt nevarot. Tā kā visus zobārstniecības kabinetus, kas 5. maijā strādāja, biju apstaigājusi, man vairs nebija kurp iet. Apzinājos, ka priekšā vēl vairākas brīvdienas, tādēļ “Smaida” darbiniecēm pateicu, ka prom neiešu, sēdēšu te visu dienu, līdz apkalpots būs pēdējais rindā pierakstītais pacients, varbūt ārsti tomēr man atlicinās pusstundu laika, lai izrautu sāpošo zobu. Darbiniece, kas strādāja reģistratūrā, divas reizes gāja zobārsti lūgties, bet viņa tikai atcirta, ka neesot laika. Pēc kāda laika ārsti uz minūtēm divdesmit vispār kaut kur pazuda. Laikam aizgāja dzert kafiju. Gaidot nosēdēju vairāk nekā divarpus stundas, līdz zobārsta kabineta durvīs parādījās kāda sieviete un ar tādu kā skepsi pajautāja: “Vai tas sāpošais zobs arī te vēl ir?”
Beidzot tomēr man zobu izrāva. Tas nu bija paveikts, bet tālāk notika cits brīnums. Zobu man izrāva par sešiem latiem, bet zāles izrakstīja par divpadsmit. Aptiekā man atzina, ka visas izrakstītās man nemaz nevajag. Zāles nopirku tikai par sešiem latiem. Nezinu, kas tās bija par antibiotikām. Aptiekāre teica, ka dienā varot dzert ne vairāk kā divas kapsulas, savukārt zobārsts man izrakstīja trīs dienā. Pirmajā dienā tomēr nolēmu darīt, kā zobārsts norādījis – izdzēru trīs. Naktī man sākās tādas sirdsklauves, ka sēdēju ar telefonu rokās domādama, ka kuru katru brīdi būs jāzvana ātrajai palīdzībai…
Pēc tam tās zāles nedzēru vispār, un izrautā zoba vieta tāpat sadzija bez problēmām. Tāpēc gribu ieteikt, ja tuvojas svētki ar vairākām brīvām dienām, noteikti pierakstieties pie zobārsta, jo neviens nezinām, kurā brīdī zobi izdomās sāpēt. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri