Viena no būtiskākajām atšķirībām, uz ko norāda politologi – nav spēcīgu jauno partiju, kam protesta balsojumā būtu iespējas iegūt krietnu daļu vēlētāju balsu – jo vairāk tāpēc, ka gandrīz katras nākamās vēlēšanas pie mums spēj šādu protesta balsojumu izraisīt. Lai gan balotēties grasās 19 partijas, liela daļa no tām nav uzskatāmas par nopietniem pašreizējo politisko spēku konkurentiem, un arī turpmākā nākotnē nav paredzams, ka notiks brīnums un Saeimā iekļūs sīkpartiju radikāļi, Māra Gulbja Jaunie demokrāti, kuru pasivitāte ir noteikusi to likteni, vai, vēl labāk, Māras zemes vienīgā pārstāve Irēna Saprovska.
Šajā situācijā labas izredzes iegūt vēlētāju atbalstu ir opozīcijas partijām, kas savu statusu var izmantot par formālu ieganstu, lai parādītu – daudz laba nav noticis tāpēc, ka viņu lieliskie ierosinājumi allažiņ noraidīti. Līdzīgā vīzē sevi pašlaik mēģina pieteikt arī sociāldemokrāti, kas šķelšanās un politikas neveiksmju dēļ neiekļuva 8. Saeimā, tāpēc tagad pilnām mutēm īsti proletāriskā garā var aicināt gāzt pastāvošo iekārtu. Par atdzimšanas iemeslu gan uzskatāma vien Bojāru atstādināšana no pirmajām rindām, tomēr aktīvā reklamēšanās un ilgā klusēšana pirms tam var nest šādus tādus procentus, kad tiks skaitītas balsis.
Kopumā situācija, ka gandrīz nav daudzsološu jaunu politisko spēku, nozīmē – vēlētājiem nāksies nevis mesties pie kārtējā jauniņā, kurš sola kārtību, cīņu pret korupciju un visu pārējo, kas pēdējos četrus gadus un vēl ilgāk nospiedis prātu, bet gan izvērtēt līdzšinējo pozīcijas un opozīcijas partiju darbību, izvērtējot to plusus un mīnusus. Tiesa, bilanci patlaban savilkt nav nemaz tik viegli, un apstāklis, ka vecie vēži jau apnikuši, drīzāk var likt izšķirties nemaz uz vēlēšanām nedoties. Par to liecina arī „Latvijas faktu” veiktā publiskā viedokļa aptauja, kas parāda – pagājušajā mēnesī ir samazinājušies visu populārāko partiju reitingi.
Pirms šīm vēlēšanām daudz kas tāpat ir „skaidri zināms”, tāpēc nav nepieciešams atkārtot atkal sen zināmās patiesības par vienīgajiem pareizajiem ceļiem, lielajiem andriem, pseidoekoloģiski domājošiem emšiem, mācītītājiem, kuru morāli nevajadzētu uztvert par universālu ētikas kritēriju un kas pirms pagājušajām vēlēšanām solīja panākt mūža ieslodzījumu narkotiku tirgoņiem, lai cik maz ticama jau tad bija šāda iniciatīva.
Skaļas „parastas” reklāmas trūkumu lieliski kompensē dažādi melno un citādi apšaubāmu sabiedrisko attiecību gājieni. Bija strīdi par to, kā interpretēt reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālistu Rolšteina, Liepnieka un Stendzenieka pozitīvās domāšanas kampaņas, kas būtībā atbilst politiskajai reklāmai; ir klaigas par partiju biedru saistību ar dažādām koruptīvām shēmām Rēzeknē, Jūrmalā un citur. Pašreizējā situācijas attīstība rāda – gan jau būs arī turpinājums.
Šie notikumi parāda pavērsienu politiskās kultūras ziņā un netieši oponē politologa Andra Runča sacītajam intervijā aģentūrai LETA, ka nav racionāla izskaidrojuma, kāpēc jau kopš 5. Saeimas pretendentu skaits uz deputāta vietām ir nemainīgi augsts. Racionāls skaidrojums ir, un tas ir jāmeklē varas partiju realizētajā politikā, vēlmē pēc varas un savā pārziņā esošo resursu lietojumā. Cits jautājums – par ko, iesniedzot pieteikumus Centrālajā vēlēšanu komisijā, domā sīkpartijas, kam nav nedz resursu, nedz prasmju, lai iekļūtu Saeimā. Iespējams, arī šajā – vēlēšanu – maratonā galvenais ir piedalīties.
Komentāri