tautskolas „99 baltie zirgi” vadītājs Rajona skolotāji Maskavā
Sesto gadu Maskavā notika starptautiski pedagoģiskie lasījumi humānās pedagoģijas jautājumos. Šogad apspriežamā tēma bija: skolas būtība.
Pedagoģiskajā forumā, kur izskanēja ap 140 referātu, plaši bija pārstāvētas Krievijas nacionālās minoritātes, kā arī Krievijas kaimiņvalstis. No Latvijas piedalījās vairāk nekā 60 izglītības darbinieki, tai skaitā deviņi no Cēsu rajona.
Cēsnieki izcēlās un pie vārda tika astoņas reizes, tajā skaitā trīs uzstājās plenārsēdēs. Kuluāru sarunās, pieminot, ka esam no Cēsīm, visi uzreiz pazina, ka pārstāvam Latviju. Īpaši jāatzīmē Tālis Jaunzemis, izglītības pārvaldes vadītājs, kurš veiksmīgi vadīja vienu no lielajām diskusijām. Veiksmes iemesli: inteliģence, erudīcija, precizitāte, prasīgums. Lielu atzinību izpelnījās Liepas skolotājas Valentīnas Voicišas referāts. Viņa stāstīja par savu pieredzi nacionālo minoritāšu kultūras uzturēšanā un saglabāšanā, izsakot gandarījumu, ka dzīvo mazā valstī, bet ar plašu sirdi. Vienā no saviem referātiem stāstīju par jaunu pieeju matemātikas pasniegšanā, kad galvenā uzmanība tiek veltīta skaitļu veselumam, citā- runāju par mūsdienu tirgus ekonomikas patērētāju sabiedrības radītām smalkām, grūti pamanāmām verdzības formām un par to, ko darīt, lai kļūtu brīvs. Nacionālās pašapziņas atdzimšana
Lasījumos Maskavā esmu bijis piecus gadus un ar interesi vēroju, kā veidojas un nostiprinās Krievijas minoritāšu nacionālā pašapziņa. Nav brīnums par dažu Krievijas valsts domes locekļu bažām sakarā ar pieaugošām minoritāšu prasībām pēc patstāvības. Dalībnieki no Dagestānas, Tatārijas, Udmurtijas un citām vietām runāja par dzimtās valodas nozīmi garīguma audzināšanā, par nacionālo svētku un tradīciju atdzimšanu, tautas daiļradi, par audzināšanu, izglītošanu ģimenēs un dzimtās, par kultūru vienotību, tikumiskajiem principiem, popularizējot izglītošanu papildus nodarbībās literatūrā, mākslā, kā arī garīguma izglītību caur estētiskajiem priekšmetiem. Interesants bija referāts par šūpļa dziesmu nozīmi. Referents bija apmeklējis arī Latviju un pētījis mūsu šūpļa dziesmas.
Skolotājam ar dzimtās valodas starpniecību jāpalīdz audzēkņiem apzināt kultūras sasniegumus. Pretstatā tendencei agri uzsākt svešvalodu mācīšanu, lasījumos izskanēja, ka vispirms labi ir jāapgūst dzimtā valoda, un tika uzsvērts, ka katras nācijas valoda un kultūra ir pasaules kultūras kopīga bagātība. Ja nav valodas, nav kultūras un tautas. Kāda patiesībā ir sabiedrība
Tika atzīts, ka lielu postu garīgai attīstībai nodara antikultūras propaganda masu informācijas līdzekļos, un diskutēts, kā no tā pasargāt bērnus – no sliktiem skatiem, pieaugušo vardarbības, apreibinošo vielu lietošanas. Kāda skolotāja stāstīja par panākumiem no vecākiem aizbēgušo bērnu, bomžu problēmu risināšanā. Arī par to, kā bērni var iepazīt otra nelaimi un atvērt otram sirdi. „Jo dziļāka līdzjūtība, jo skaidrāks top cilvēks,” secināja skolotāja. Vairāki runātāji uzsvēra, ka īpaši jāaizsargā jaunās apziņas bērni, jāskaidro, kā viņus audzināt.
Skolēniem ir svarīga draudzība ar skolotāju, svarīga abpusēja mīlestības sajūta. Skolotājam ir patiesi jātic principiem, par kuriem runā, jādzīvo atbilstoši tiem. Ne reti skolā aicina nesmēķēt, nelietot alkoholu, bet starpbrīžos skolotāji paši smēķē un skolas ballītēs neatsakās no alkohola. Šādā nepatiesīguma gaisotnē nevar sagaidīt, ka bērni būs labāki. Bērni aptver, kāda patiesībā ir sabiedrība. Ja pirmās klases bērns skolā paceļas lidojumam, tad vecāko klašu skolēniem spārni jau aplauzti. Maskavā tika meklēti risinājumi, kā palīdzēt skolotājam savu „latiņu” pacelt augstāk, kā orientēties uz nākotni. Bērni, kas dzimst šodien, ir nākotne. Ar savu zināšanu nodošanu viņiem vien nepietiek. Skolotāja uzdevums ir garīguma veicināšana. Skolotāji ielūkojas dvēselē
Lai sakoncentrētos darbam, mums, skolotājiem, jāizkustina dvēsele pašos dziļumos, atrodot tur bez uzmanības atstātās lietas. Jāatrod prieks, sajūsma par jauno, patieso un skaisto, garīgs pacēlums. Dvēsele bez robežām- šī ceļa atvēršana ir nākotnes vārti. Ir sens teiciens: „Liec patiesību sirdī un rīt dzims gudrība”. Tā jārīkojas skolotājam. Meklēt patiesību – nozīmē veidot skolu, veidot to par humānisma svētnīcu. Svētnīcu, kur notiek kalpošana. Svētnīcas veidošana skolotājiem jāsāk ar sevi. Svētnīcas pamats ir Mīlestība un Ticība skolēnam. Lūk, kas atklājās diskusijās: skola – gara attīstības svētnīca, kas kalpo kosmosa vajadzībām (nevis sabiedrības grupu interesēm).
Ideju jebkurā mācību priekšmetā ievīt garīguma komponentu veiksmīgi atrisinājusi Irēna Stulpinene, fizikas skolotāja no Klaipēdas. Ar latviešu palīdzību izdota viņas grāmata vidusskolai „Fizika sirds valodā”. Fizikas apgūšana pēc viņas teorijas izpaužas kā dievišķā atklāšana bērnos, cilvēku attiecību sfērā. Matemātikas apgūšana humānajā pedagoģijā ir kā Visuma veseluma izpētes un radīšanas instruments, valodas – kā cilvēka un attiecību harmonizācijas līdzeklis, rakstīšana – kā dvēseles atklājēja, bet lasīšana – kā saplūsme ar laika telpu, ar tēliem, notikumiem.
Ja humāno pedagoģijas procesu uzlūko kā būtni, tad šīs būtnes sirds pukstus nosaka sadarbība. Sadarbība ne pa vertikāli ar pavēlēm un piespiešanu, bet pa horizontāli: kopā ar bērnu atklājot pasauli. Kopā četras dienas
Ne reti man jautājuši, ko es katru gadu varu darīt Maskavā. Vai braukt uz šīm tikšanām ir lietderīgi? Es jau tagad zinu, par ko runāšu nākošā gada lasījumos. Ieguvumu ir daudz. Es iepazīstu citu zemju pedagogus, viņu domas, idejas un arī savas valsts, sava novada skolotājus. Šogad atkal bija laime ar brīnišķīgajiem cilvēkiem būt kopā četras dienas. Mēs ieraudzījām kopā darāmus darbus. Jūtu nepieciešamību salīdzināt paša atklājumus ar citur rastām domām, nepieciešamību dalīties pieredzē. Un vēl. Mēs, daloties savā pieredzē, nesam Latvijas un Cēsu novada vārdu pasaulē. Šogad atkārtoti dzirdēju latviešiem veltītus lūgumus: nepazūdiet, jūs mums esat ļoti vajadzīgi, jūsos ieklausās, grib jums pedagoģijā līdzināties.
Maskavā diskutētais rosina jaunām atziņām, meklējumiem. Šoreiz lasījumos ieraudzīju ģeogrāfiski ļoti plaši pārstāvētās sabiedrības trīs mēģinājumus risināt skolas problēmas. Pirmā – atsevišķu komponentu uzlabošana esošā skolā. Otrā – veicināt pāreju uz jaunā laikmetu, iekļaujot pārmaiņās sevi, vecos skolas elementus, saskatot jaunās nepieciešamības (to nosaka jaunās apziņas jeb indigo bērnu esamība). Trešā orientēšanās uz pilnīgi jaunu, šobrīd skolā neesošu elementu apspriešanu, piemēram, par skolas svētnīcu, skolotāju garīgo izaugsmi, mācību priekšmetu jēgu, pat mācību satura kardinālu maiņu. Mana atklāsme
Mani satrauc, lūk, kas: es iepazīstu savus skolēnus kā par sevi daudz redzīgākus (plašā izpratnē) un jūtu, ka jau sava konservatīvisma dēļ esmu ievadījis bērnus viņu būtībai neraksturīgā pasaules uztverē, izzināšanā. Pirms Ziemassvētkiem pajautāju astoņus gadus vecai meitenītei – ko man darīt? Kā ar jums strādāt, ja jūtos akls. Viņa (hiperaktivitātes kalngals) uzklausīja mani, būdama pati uzmanība, un, padomājusi, atbildēja īsi: topi redzīgs! Tāds tad arī ir mans jaunais pašattīstības uzdevums: tapt redzīgam!
Komentāri