Satiksmes ministrs un Latvijas Pirmās partijas (LPP) vadītājs Ainārs Šlesers pēdējā laikā itin bieži nonācis žurnālistu valodās – un to ir veicinājusi viņa aizvien pieaugošā aktivitāte, kas izpaužas, nākot klajā ar dažādiem neparastiem priekšlikumiem.
Pie šiem gadījumiem pieskaitāmi pūliņi, lai lidostas ”Rīga” vadību pārņemtu A. Šlesera draugi, tāpat arī aicinājums veidot jaunu partiju, kam būtu vismaz desmit tūkstoši biedru, kā arī priekšlikums atļaut nepilsoņiem balsot pašvaldību vēlēšanās.
Ierosinājums par balsot tiesīgo skaita paplašināšanu izskanēja LPP kongresā janvāra beigās. Tas uzskatāms par mēģinājumu aktualizēt jau vairākus gadus noklusušo diskusiju par nepilsoņa tiesībām – un vienlaikus tas ir arī mēģinājums paplašināt vēlētāju loku. LPP Latvijas politiskajā spektrā ir unikāla partija ar saviem itin prasmīgajiem mēģinājumiem uzrunāt tādas vēlētāju grupas, ko citas varas partijas atstājušas novārtā. Pirms 8. Saeimas vēlēšanām šo funkciju pildīja asarainās reklāmas ar pamestajiem un narkotiku tirgoņu apdraudētajiem bērniem, kā arī kristiešu uzrunāšana. Šīs tēmas nesa labus augļus – galu galā, par bērniem tik daudz nav runājis (un bērnu politikas jomā arī darījis) neviens politisks spēks, un tieši pateicoties LPP, tika izveidota Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Savukārt kristiešu dvēseles medīt palīdzēja neoficiālais nosaukums ”mācītāju partija”. Pašlaik LPP savu balsotāju loku cenšas paplašināt, vēršoties pie krievvalodīgās publikas – tas bija manāms 9. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas laikā un arī tagad – ar jau minēto aicinājumu atļaut nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās.
Šlesera priekšlikumu jau saknē apklusināja Ministru prezidents Aigars Kalvītis, nosaucot to par nepārdomātu un norādot, ka tas būtu pretrunā ar pašreizējo valsts integrācijas politiku. Pašlaik nepilsoņi ir uzskatāmi par neko citu, kā vien cilvēku grupu, kas nevēlas iegūt Latvijas pilsonību, un tādā gadījumā valsts nav ieinteresēta viņus par šo nevēlēšanos īpaši apbalvot. Tāpēc nav svarīgi, vai pašvaldības pilda tikai saimnieciskus, vai tomēr arī politiskus jautājumus, svarīgs ir valstiskais vēstījums šai cilvēku grupai, bez vēlēšanu tiesībām atstājot tos pasīvā pozīcijā. Tanī pašā laikā citu valdības partneru iebildes pret šo ideju var traktēt arī kā pretošanos LPP popularitātes pieaugumam, ko balsstiesību piešķiršana nepilsoņiem nenovēršami raisītu.
Cits popularitātes vairošanas plāns, par ko arī tika runāts kongresā – veidot jaunu partiju, sapludinot LPP un partneri ”Latvijas ceļu” un četras reģionālās partijas. A. Šlesers šādai politiskai partijai cer piesaistīt vismaz desmit tūkstošus biedru. Ideja pati par sevi ir ļoti laba. Tas, ka Latvijā nav masu partiju, nozīmē, ka pilsoņiem nav politiskā kanāla, lai pietuvotos politikas veidošanas procesam un gūtu papildus iespēju demokrātiskā ceļā un aktīvi darbojoties, ietekmēt politisko procesu. LPP un ”Latvijas ceļa” savienības gadījumā neskaidrs ir vien tas, kādā veidā šīs abas partijas domā vienādot savus viedokļus, jo, lai gan kopēju valodu tās radušas daudzos jautājumos, tomēr par seksuālo minoritāšu tēmu partijām ir pretējas nostājas. Tomēr varam prognozēt, ka saplūšanas gadījumā uzvarēs LPP nostāja.
Janvāra beigās no lidostas ”Rīga” valdes priekšsēdētāja amata aizgāja Dzintars Pomers, un viņa vietā par jauno vadītāju iecelts līdzšinējais A. Šlesera biroja vadītājs Krišjānis Peters. Savukārt par lidostas padomes priekšsēdētāju kļuvis cits A. Šlesera cīņu un interešu biedrs Andris Ozols. Viņu abu pieredze aviobiznesā ir tuva nullei, taču šis vairāk ir A. Šlesera varas demonstrējums un, ja Šlesers gribēs, pēc dažiem gadiem lidostas pasažieru apgrozījums būs solītie desmit miljoni gadā. Tanī pašā laikā nav iespējams par mazsvarīgu uzskatīt faktu, ka A. Šlesers savus aizbilstamos bija lidostas amatos mēģinājis iekārtot, neievērojot likuma prasības par interešu konflikta novēršanu. Proti, A. Ozolam, kurš vienlaikus ir arī Latvijas investīciju un attīstības aģentūras direktors, darba pienākumus citā valsts institūcijā ir ļauts pildīt vien gadījumā, ja viņš saņēmis amatā iecēlēja, šajā gadījumā ekonomikas ministra Jurija Stroda rakstisku atļauju, kuras pagādāšana kavējas. Grūti ticēt, ka šī ir nejaušība un neuzmanība, jo to politika nepiedod – drīzāk cerība, ka nepamanīs tie, kam nevajadzēja pamanīt.
Viens no šo aktivitāšu kopējiem mērķiem ir politiskās auditorijas definēšana un uzrunāšana, kas vienlaikus vērsta uz savas ietekmes palielināšanu. Tiesa, latviešu masu saziņas līdzekļu pusē šie mēģinājumi jau iepriekš ir lemti neveiksmei. Grūti iedomāties, kam būtu jānotiek, lai, piemēram, ”Diena”, kam Šlesers redakcijas politikā ir noteikts ”slikto” sarakstā, sāktu bilst atzinības vārdus arī tad, ja viņš no tiesas būtu izdarījis ko labu. Krievu avīzes šīs iniciatīvas uzņem ar lielāku entuziasmu, jo A. Šlesera politika paver tai svarīgu jautājumu izskatīšanu valdībā, kurā tradicionālajām krievu partijām joprojām ir ļoti maza ietekme. Vienlaikus tā ir arī jauna pieeja integrācijas politikai, kas nodota sabiedriskai apspriešanai un daudzos vēlētāju segmentos gūs atsaucību.
Komentāri