īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās
Domājot par iebraucējiem Latvijā, neuzskatu, ka vienā dienā pēkšņi viņu skaits varētu būt milzīgs. Drīzāk varētu lemt par nākotnes perspektīvām. Pašlaik Latvijā ir tikai deviņi bēgļi. Salīdzinot ar citām valstīm, piemēram, Beļģiju un Maltu, kur mazās valstīs katru dienu ierodas simtiem bēgļu no Āfrikas, tajās situācija veidojas katastrofāla. Tomēr prognozēju, ka pieaugot dzīves līmenim Latvijā, būs arvien vairāk cilvēku, kuri brauks pie mums gan bēgļu statusā, gan ieradīsies ekonomiskie migranti, lai šeit strādātu. Domāju, ka tas ir dabiski, jo arī daudzi latvieši starta kapitālu savam biznesam sapelnīja, piemēram, Vācijā, strādājot melno darbu, kas pašiem vāciešiem likās ne pārāk labi atalgots. Tādēļ jārēķinās, ka nākotnē arī Latvija var būt valsts, kur brauks strādāt no citurienes, lai nopelnītu.
Domāju, ka nedrīkstam slēpt galvu smiltīs un izlikties, ka iebraucēju problēmas mums nav un nebūs. Valdībai jāsāk nopietni spriest, ko darīsim, jo situācija ir kā runga ar diviem galiem. No vienas puses, Latvijā ir darba roku trūkums. Celtniecībā trūkst strādājošo, bet izmaksas aug. Mājas Rīgā maksā neadekvāti pirktspējai. Tas ir arī drauds ekonomiskai izaugsmei ilgtermiņā. Tādēļ jāsaprot, ka Latvijā darba tirgus būs jāatver, lai tā kļūtu par konkurējošu valsti un veicinātu dzīves līmeņa izaugsmi. Cik lielā mērā un kurās nozarēs būs nepieciešams darbaspēks – jālemj mums pašiem. Te Eiropas Savienība neko uzspiest nevar. Domāju, ka viena izeja varētu būt tā dēvētā cirkulārā migrācija. Vācijā pagājušā gadsimta 50. un 60. gados iebrauca turki un valstī palika uz dzīvi. Vācieši uzskata, ka valstij daudz labāka būtu cirkulārā migrācija, kad atbrauc strādāt ar konkrētu darba līgumu uz noteiktu periodu, bet pēc tam ar sapelnītu naudu atgriežas dzimtenē. Šo cirkulārās migrācijas veidu vajadzētu apsvērt arī Latvijai, kur mirstība pārsniedz dzimstību un iedzīvotāji masveidā aizbrauc strādāt uz citām valstīm. Ņemot vērā šos apstākļus, tomēr nevaram atvērt darba tirgu un pateikt: „Brauciet šurp visi, kuri vēlas strādāt!” Tad tiešām radīsim apdraudējumu savai valstij. Tādēļ jāatrod zelta vidusceļš, lai neciestu ekonomika un darba roku ieplūšana nekļūtu nekontrolējama.
Ministra amatā man galvenie uzdevumi ir trīs – rūpēties par mazākumtautībām, kas dzīvo Latvijā, un tās atbalstīt. Otrkārt, rūpēties par ārpus mūsu valsts dzīvojošajiem latviešiem, treškārt, rūpes par pilsonisko sabiedrību, te ietvertas nevalstiskās organizācijas, vēl arī lībiešu programma. Valsts līmenī tiek attīstīta čigānu tautības programma, kādas daudzās citās Eiropas valstīs vispār nav. Valstu pārstāvji brauc uz Latviju šo pieredzi apgūt. Darba ir daudz, kaut vai ņemot vērā, ka nākotnē gaidāmi arvien jauni izaicinājumi, kad Latvijā, pieaugot dzīves līmenim, ieradīsies citu tautību cilvēki. Tas liek domāt ne tikai par šodienu, bet arī par to, kas mūs sagaida rīt un parīt. No 1998. līdz 2001. gadam biju Latvijas televīzijas Rietumeiropas korespondents Briselē. Tur strādājot, esmu pilnveidojis valodu zināšanas, apguvis komunikāciju un ieguvis kontaktus ar citu Eiropas valstu cilvēkiem. Tagad ministra amatā noder zināšanas par Eiropas Savienību, jo arī Latvijai jāstrādā ar ES direktīvām un likumdošanu. Uzskatu, ka esmu guvis neatsveramu pieredzi, ko Latvijā vien būtu grūti apgūt. Ar Eiropas Savienību un sabiedrības integrāciju Latvijā problēmu nav. Varbūt vienīgi, atveroties Eiropas darba tirgum, daudzi mūsu valsts iedzīvotāji, ne tikai latvieši, bet arī krievi un citi Latvijā dzīvojošu tautību pārstāvji, brauc strādāt uz Īriju. Tādēļ ministrijas sekretariātā esam izveidojuši darba grupu, kuras uzdevums ir pēc dažiem mēnešiem nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem valdībai, ko darīt, lai veicinātu mūsu valsts iedzīvotāju atgriešanos mājās. Saprotu, ka liela daļa paliks ārzemēs, jo tur jau iedzīvojušies. Daļa, kas darbā uz ārzemēm brauca ar mērķi tur palikt pavisam, to arī realizējuši. Jādomā par tautiešiem, kuri ir aizbraukuši uz laiku, bet palikuši ilgāk tādēļ, ka atraduši labu darbu. Ceru, ka jūnijā jau nāksim klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, ko sniegs darba grupas eksperti, kuri ir gan ministriju pārstāvji, gan darba devēji un ņēmēji, kā arī repatrianti no Amerikas.
Runājot par cittautu ieplūšanu Latvijā, padomju laikā latvieši baidījās no tautas pārkrievošanas. Dažkārt jautā, vai tagad latviskajai identitātei nedraud vēl lielākas briesmas? Tautas identitāte bija jautājums, par kuru daļa Latvijas iedzīvotāju bija nobažījusies pirms iestāšanās ES. Tā bija viena no top tēmām, kas mūs satrauca. Domāju, ka šie gandrīz trīs gadi, kamēr esam Eiropas Savienībā, parādījuši, ka tautas identitāte nav īpaši apdraudēta. Protams, varam runāt par globalizāciju, kā tā skar Latviju, bet uzskatu, ka te nav vainojama ES. Salīdzinot padomju laikus un šodienu, daudzi kultūras pasākumi notiek uz komerciāliem pamatiem. Varbūt mūsdienās pietrūkst arī entuziasma un brīvprātības, kas bija kādreiz. Uzskatu, ka mums pašiem par savu identitāti ir jārūpējas, vairāk līdzekļu no valsts piešķirot kultūrai, savas tautas vēsturiskā mantojuma apzināšanai un kopšanai. No ES mums nav bijuši draudi, ka varētu sodīt par to, ka neesam laikus ieviesuši kādu Eiropas direktīvu jeb regulu. Būtībā direktīvas varam ieviest ātri, bet kavēšanās pārsvarā ir kāda atsevišķa ierēdņa nolaidības dēļ. Mēdz būt arī kuriozi. Nesen televīzijā redzēju sižetu, ka Latvijai nav likumdošanas par drošību tuneļos. Bet jājautā, kur Latvijā ir kāds tunelis, kas būtu garāks par 500 metriem? Vienīgais tāds ir Pļaviņās, zem Aizkraukles HES. Par nepārņemtajām direktīvām sodīšanas process ir ilgstošs, tādēļ likumus mums izdodas pieņemt arī pēdējā brīdī.
Mums visiem jābūt aktīviem savas valsts nākotnes veidošanā, gan likumu pieņemšanā, gan esošo cittautiešu integrācijā Latvijā, gan būt gataviem uzņemt un izprast tos, kuri nākotnē var ierasties Latvijā darba meklējumos un kā bēgļi, jo no globalizācijas neizbēgsim. Pierakstījusi Valda Rozenberga
Komentāri