Pašreiz Eiropas Savienībā notiek kaut kas diskusijai līdzīgs par kopīgas vēstures grāmatas veidošanu skolām. Interesants jautājums: vai maz iespējams šādu kopīgu grāmatu izveidot, kas apmierinātu visu Eiropas valstu vēsturniekus. Es domāju par divu lietu nesavienojamību – objektīvie notikumi, kurus mēs nezin kādēļ saucam par vēsturi, un šo notikumu interpretācija, kas būtībā ir skatījums uz šiem notikumiem.
Vai šīs lietas savienojamas, un vai iespējams objektīvs skatījums un atspoguļojums kopējā visu valstu vēstures grāmatā?
Diskusija par šādu iespēju, šķiet, apstājusies „pusratā” un nezin vai tuvākā laikā kustēs uz priekšu. Savu puslīdz kategorisku „nē” jau pateikušas Polija, Nīderlande un Dānija. Patiesi, vai iespējama vienošanās starp Polijas un, piemēram, Vācijas vēsturniekiem par notikumu iemesliem un attīstību otrā pasaules kara laikā? Un vai tās valstis, kuras pieļāva un akceptēja Eiropas valstu, tajā skaitā Baltijas, sadalīšanu un aneksiju, spēs savu vēsturnieku personā objektīvi par to runāt? Kaut kā neticas vis…
Manuprāt, būt objektīvam vēstures jautājumos nozīmētu ne tikai sausi un bezkaislīgi fiksēt pagātnes notikumus, bet arī atzīt savu valstu kļūdas, lai cik sāpīgi un pat pretvalstiski tas nebūtu. Ja arī izdotos šādas „annāles” izdot grāmatā, tā varētu būt tikai notikumu hronoloģija, nevis vēsture. Nedzīvs faktu uzskaitījums, ko savukārt jebkurš vēsturnieks varētu tulkot un interpretēt pēc saviem ieskatiem un uzskatiem.
Domāju, ka man piekritīs vēstures skolotāji – viņu priekšmets ir dzīva mācība par pagātnes notikumiem jebkuras valsts vai tautas pagātnē; tā ir zinātne par cilvēkiem un cilvēci kopumā un par katru tautu atsevišķi. Vai te iespējama objektivitāte, es domāju – globālā vai tikai Eiropas aspektā?
Manas paaudzes ļaudis droši vien atceras „Vēstures īso kursu”, kuru it kā rediģējis pats Staļins; es atceros ultrapatriotisko Latvijas vēsturi, kuru apguvu pamatskolas klasēs, atceros arī vācu okupācijas laika vēstures grāmatas. Notikumi visās tajās aprakstīti vieni un tie paši, bet pasniegti tik krasi atšķirīgi… Un tagad mēs ceram uz beidzot objektīvu skatījumu? Te būtu jānopūšas un jālieto absurdais teiciens ”Tas nevar būt, jo nevar būt nekad.”
Mēģinu iedomāties, kā varētu izskatīties „objektīvā” vēstures grāmata pēc tam, kad to būs rediģējuši katras valsts varasvīri… No tā nekur nespruks. Ja tas notiks pēc vecu vecā cenzūras parauga, tad starp sarkaniem svītrojumiem un labojumiem maz kas būs palicis un salasāms. Mēs taču to zinām un redzam arī šodien: kļūdas neatzīstam, bet tajā vietā meklējam un atrodam gan citus vainīgos, gan „objektīvus iemeslus” sev par attaisnojumu. Tas pats citos mērogos notiktu ar kopējo vēstures grāmatu. Tā būtu noklusēšanas un attaisnošanās grāmata, ko varētu nosaukt par „Vēstures garo kursu”.
Ko lai dara, manuprāt, vēsturē pilnīgi objektīvs skatījums nav iespējams. Mēs taču nezin cik gadus cenšamies bijušajiem padomju armijas karavīriem ieskaidrot, ka viņi ir ne tikai atbrīvotāji no brūnā nacistu mēra, bet notikumu turpinājumā arī okupanti, kas nav pratuši no atbrīvotajām teritorijām aiziet, gaviļu pavadīti. Viņi tam netic un neticēs nekad. Gluži tāpat būs ļaudis, kas nekad neticēs daudziem vēstures skaidrojumiem Eiropas vēstures grāmatā, ja tāda vispār kādreiz iznāks. Es gribētu gan redzēt, kā šajā grāmatā tiktu skaidrota lielvalstu politika pirmskara un pēckara pasaules dalīšanā. Vai tiešām būtu iespējama objektivitāte? Es, ja tā būtu, laikam apēstu savu cepuri, kuras, par laimi, man nav.
Mazliet par vēsturi kā tādu. Es uzskatu, ka vēsture ir tikai notikumu subjektīvs atspoguļojums jebkuras valsts interesēs. Lai skaidrotu vēsturiskos notikumus, nepieciešams aspekts – skatupunkts, no kā vērtēt pagātni. Un tas ir vēsturnieku rokās, būt iespējami objektīvam un riskēt ar savu karjeru, vai arī visu tulkot no pašreizējās politiskās varas pozīcijām. Citādi nekad nav bijis. Par to liecina arī „Indriķa hronika”, „Livonijas hronika” un citi mums pieejami vēstures avoti, kuriem diemžēl netrūkst tā laika varas pozīcijas piegaršas. Tās, protams, ir tikai manas, ne vēsturnieka domas, kuras es arī neuzskatu par simtprocentīgi objektīvām, jo arī man ir pašam savi uzskati par notikumiem un par to atspoguļojumu vēsturē.
Komentāri