Vieniem tā ir leģionāru pieminēšanas diena, citiem fašistu maršs, vēl kādiem – jezga par datumu, kura vēsturisko pamatojumu tie nezina. 16. marts – datums, kura tuvošanās sabiedrībā raisa aizvien lielāku nervozitāti. Pēdējo gadu notikumi ir radījuši apstākļus, lai šī diena pirmām kārtām saistītos ar dažādu flangu radikāļu sadursmēm, nevis ar konkrētiem notikumiem 2. pasaules kara laikā. Un, ja tā, tad viņi tur pie Brīvības pieminekļa plūcas nevis leģionāru dēļ, bet kārtojot savus rēķinus. Savukārt lielākajai sabiedrības daļai ar šo izrēķināšanos, visticamāk, nav īpaša sakara.
Pie reizes atzīšu, ka arguments “nav īpaša sakara” Latvijas publiskajā telpā nedarbojas. Arī homoseksuālistu draugu un naidnieku ķildas neattiecas uz sabiedrības vairākuma interešu noskaidrošanu. Biedrības “Dialogi.lv” un “Sorosa fonda – Latvija” pērn veiktajā pētījumā secināts, ka “vairākums Latvijas iedzīvotāju, kaut arī nosoda homoseksuālu dzīvesveidu, pauž iecietīgu attieksmi pret gejiem un lesbietēm kā cilvēkiem”. Tas nozīmē, ka agresija, ko pauž abas puses, nekādā veidā nav attiecināma uz noskaņojumiem sabiedrībā. Un tomēr šie jautājumi ir nozīmīga tēma masu saziņas līdzekļu dienaskārtībā.
Saistībā ar 16. martu līdzīgu datu man nav, taču uzdrošinos domāt, ka sabiedriskas attieksmes varētu būt līdzīgas. Gājienā doties un sapulces noturēt ik gadus mēģina daži desmiti “nacionāli” domājošu un daži desmiti “antifašistiski” noskaņoto kopā ar skatītāju pulku. Šī neizskatās pēc tautas kustības, drīzāk pēc nomaļu sabiedrības grupu skaļas plūkšanās. Savukārt masu saziņas līdzekļu uzmanību itin viegli var skaidrot ar to, ka plūkšanās vienkārši labi izskatās, un to var parādīt gan Latvijas, gan ārvalstu publikai un skaidrot atbilstoši redakciju politikai.
16. marta tematika norāda uz vēstures vietu mūsdienu publiskajā telpā. Dažādi sociālo, etnisko un pārliecību aspekti neliecina par Latvijas sabiedrības vienotību. Tāpēc ir grūti iedomāties, ka sabiedrībā varētu pastāvēt vienota vēstures izpratne – tanī pašā laikā valda priekšstats, ka vienotai izpratnei būtu jābūt.
Kā norāda vēsturniece Vita Zelče, kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām Latvijas valsts vara ir aktīvi piedalījusies vēstures rakstīšanā, un šīs aktivitātes spilgtākā izpausme ir Valsts prezidenta paspārnē esošā vēsturnieku komisija. Tās uzdevums – koordinēt vēstures pētniecību. Dzīvē varas “monopols” uz “patieso vēsturi” izpaužas arī attieksmē pret 16. martu. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā leģionāru atceres pasākumos piedalījās valsts augstākās amatpersonas, turpretim gadu tūkstoša beidzamajos gados bija vērojama krasa šīs attieksmes pārvērtēšana. Kaislības ap leģionāru tēmu var interpretēt kā Latvijas iedzīvotāju tiesības piekrist vai nepiekrist varas oficiālajam viedoklim un piešķirt šai dienai vēlamās nozīmes — arī sludināt, kas bija leģionāri un kas īsti par pasākumiem to atcerei tiek rīkoti pilsētas centrā.
Neuzņemos soģa lomu jautājumā, vai karošana okupācijas armijas sastāvā pret otru okupācijas varu it kā valsts neatkarības atjaunošanas vārdā ir uzskatāma par karotāju naivumu vai par ko citu. Taču nav grūti ieraudzīt, kuri ir tie, kas no tā mēģina gūt politisku labumu. Tās ir radikālās grupas, kas, spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, nepārstāv sabiedrības vairākuma intereses. Viņu dēļ mūsdienu Latvijas sabiedrībai par 16. martu nav jājūtas vainīgai, tomēr iemesla lepnumam arī neredzu.
Komentāri