Arī mani kā daudzus interesē – kas notiek Latvijā? It sevišķi pēdējās nedēļās.
Akustiskā koncertzāle – celt, necelt, kur celt…
Robežlīgums ar Krieviju – noslēgt, nenoslēgt…
Valdošo partiju maiņa Rīgas domē – ne, kā pilsētai būtu labāk, bet kurš tiks pie naudas siles un varēs no tās pagrābt vairāk…
Ugunsgrēks pansionātā – kas vainīgs, vai tikai direktore un dežurante, 26 cilvēku bojāejā…
Un apspriežamais A.Kalvīša inflācijas apkarošanas plāns – vai tas ir tas pats, ko pirms diviem gadiem sacījās esam, bet līdz šim brīdim turēja slepenībā, mērdējot tautu badā un barojot to ar tukšiem solījumiem…
Ap visiem šiem jautājumiem ir vairāk melu nekā patiesības, bet mūs nevienu tas neuztrauc. Esam pie šāda dzīves stila jau pieraduši. Esam pieraduši, ka zog, blēdās, melo. Šodien vairs zagli nesauc par zagli, blēdi par blēdi un varmāku par varmāku, pamēģini to darīt, un atradīsies desmitiem advokātu, kuri, pretēji jebkurām morāles normām, pierādīs pretējo. Varmācība, brutalitāte un augstprātība ir kļuvusi par normu. Stiprākais katrā ziņā centīsies to pierādīt, pēc šīs ”normas” dzīvot. To ne vienreiz vien atgādinājuši tie latvieši, kuri aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Nauda un cilvēcisko attiecību trūkums ir tas iemesls, kāpēc tiek pamesta Dzimtene. Nauda, lai varētu normāli dzīvot, un cilvēcīgās attiecības, lai cilvēks varētu justies pēc cilvēka, bet ne darba lopa.
Mēs dzīvojam valstī, kurā jau sen ir aizmirsts ”lielais proletariāta iekarojums” – astoņu stundu darba diena. Nevajag stāstīt, ka mēs esam darbaholiķu tauta, mēs šo darbu ”mīlam” tāpēc, ka atalgojums par to ļoti bieži nesasniedz pat iztikas minimumu. Lai pamēģina kāds no šiem stāstītājiem izdzīvot ar minimālo algu, no kuras vēl tiek atvilkti nodokļi. Valsts manipulē ar vidējo algu Ls 280 mēnesī, bet katrs pats var aprēķināt, ja viens ”strādājošais” nopelna Ls 2800 mēnesī (tā nebūt nav lielākā alga!), tad desmit citi viņam blakus nesaņem neko.
Kādreiz, staigājot ar savu radinieku, Kanādas miljonāru, pa Rīgas ielām, arī mēs runājām par šo vidējo algu, par vidējo jaunieti – studentu, par vidējo dzīves līmeni. Viņš jautāja, vai es vispār zinu, kas tas ir ”statistiski vidējais”, uz ko es lepni atbildēju, ka zinu. ”Nezini,” sacīja viņš, ”bet iedomājies.”
Divi ieiet restorānā. Viens pasūta divas šniceles, bet otrs divas glāzes ūdens. Kāds ir ”statistiski vidējais”? Katrs ir apēdis vienu šniceli un izdzēris glāzi ūdens, tā, lūk.
Tā notiek Latvijā, un tā mūs baro. Un kā dzīvo tas, kurš pārtiek no šīm divām glāzēm ūdens? Tas diezin vai šo manu rakstu izlasīs. Bet tādu ir daudz, pat ļoti daudz! Un kā šis cilvēks jūtas, dzīvodams blakus mūsu 600 miljonāriem, kuri pērk villas Vidusjūrā, pie Norvēģijas krastiem, mājas Parīzē, Lisabonā, Madridē un Londonā, brauc medīt uz Āfriku vai makšķerēt Klusajā okeānā. Tas ir dārgi, pat ļoti dārgi – novērtēja mans radinieks miljonārs. Un ne jau arī šeit, Latvijā, viņi dzīvo slikti, ir mājas kā pilis, un Rīga pilna tik dārgām automašīnām, kādas neredzēt pat vienā otrā bagātā naftas šeiha valstiņā…
Kāds mans paziņa, bieži braukādams no Vācijas uz Latviju, labi raksturoja situāciju, kā var pazīt, kur sākas Latvija, un ne jau pēc robežstaba. Tikko ieraugi dārgas, ļoti dārgas savrupmājas, tikko pa pilsētām braukā dārgi džipi, kuru vieta būtu nevis pilsētas ielās, bet gan Āfrikas tuksnešos, Tibetas kalnu takās vai Sibīrijas taigā – tundrā, un tikko parādās cilvēki ar nesalabotiem zobiem, tā skaidrs – tu esi Latvijā.
Latvijā, brīnumzemē ar apbrīnojami gudru tautu, jo ne par velti no šejienes nākuši tādi gudri cilvēki kā ārsts K.Kegi, arhitekts G.Birkerts, zelta meklētāji, krokodilu mednieki, dziedātāji un diriģenti, raķešu konstruktori, baržas ”Klaidonis” īpašnieks un mākslinieks Dž.Krogzemis, kinodarbinieki un pat slavenā ”Boing” konstruktors un daudzi citi. Bet tautas gudrākā daļa palika šeit, jo uz Rietumiem laikam aizbēga netalantīgākie, jo viņiem, lūk, nācās grūti un smagi strādāt desmitiem gadu, līdz viņi sasniedza savu panākumu virsotnes, bet Latvijā palikušajiem bāleliņiem pietika ar nieka piecpadsmit gadiem, lai kļūtu par miljonāriem. Nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts ar visvairāk miljonāriem!
Pētnieki gadiem lauž šķēpus par to, vai mēs esam cēlušies no Indijas, man par to šaubu nav. Latvijā, tāpat kā Indijā, daži dzīvo greznās pilīs, rotājas ar briljantiem, jāj ar ziloņiem vai brauc ar džipiem, bet visi pārējie dzīvo būdiņās un pārtiek ar sauju rīsu…bezcerībā jebkad tikt augstākā kastā.
Ar šādu bezcerību dzīvo lielākā daļa Latvijas tautas. Vai kāds psihologs ir pacenties papētīt, cik graujošu iespaidu uz psihi atstāj 16 gadu bezcerības spiediens, ka cilvēks dienu no dienas iet gulēt un ceļas ar domu, kā nopelnīt, lai paēdinātu, apģērbtu, izskolotu savus bērnus, kā samaksāt komunālos pakalpojumus un dzīvokļa īri, kas rīt vai parīt atkal kļūs dārgāks… Kur atkal tiks tērēta mūsu visu valsts budžeta nauda? Vai deputāti atkal sev pieliks pie algām, vai izmaksās prēmijas, vai sarīkosim atkal kādu samitu, kurš maksā desmitiem miljonu, varbūt par simtiem miljonu latu celsim vienu koncertzāli, bibliotēku vai laikmetīgās mākslas muzeju, kad tanī pašā laikā rindās uz bērnudārzu gaida 24000 bērnu (tās būtu 24000 darbarokas), skolām un slimnīcām, pansionātiem vajadzīgi remonti, vienu no populārākajām valstī – J.Mediņa mūzikas skolu met ārā no tās aizņemtajām telpām, bet jaunu nav. Skolās trūkst labu instrumentu. Trūkst skolotāju, un savu algas pielikumu tie droši vien tik drīz nesagaidīs. Invalīdu pensijas nav palielinātas vairāk nekā desmit gadus, bet to darīt neviens pat nesola. Trūkst ugunsdzēsēju, viņiem nav tehnikas, trūkst darbinieku pansionātos… Šo uzskaitījumu var turpināt bezgalīgi. Vai to var saukt par kārtību valstī? Šeit drīzāk piederētos krievu vārds – bardak.
Neviens to visu negrib redzēt, negrib šos jautājumus risināt, līdz pienāks atkal kārtējā nelaime. Pēc 50 gadu pieticības mēs alkatīgi metamies virsū visam, kas spīd, mums uzreiz vajadzīgs vislabākais pasaulē, aizmirstot to, ka tur, kur tas ir, tas ir desmitiem gadu sūra, grūta darba rezultāts, vismaz tautas dzīves līmenis tur bija daudz augstāks nekā šodien Latvijā.
Valstī ir izplatīts sauklis ”Naudas ir tik, cik ir”. Jā, bet naudas valstī ir daudz. Miljoni budžeta pārpalikuma tika izmaksāti gada beigās prēmijās, miljoni tiek izmaksāti ikmēneša un ceturkšņu prēmijās, kāds priekšnieks uzskata, ka viņš var sevi prēmēt, cik un kā grib, brīžiem šīs prēmijas pat pārsniedz pamatalgu. Dažāda ranga deputāti uzskata, ka alga viņiem pienākas par to, ka ir ievēlēti, bet par to, ko viņi dara, ja dara, jāmaksā atsevišķi. Un šīs algas piesaistītas minimālajai algai ar attiecīgu koeficientu, un tas, ko stāsta, cik valstij izmaksātu minimālās algas palielināšana, sevī iekļauj arī milzumu ierēdņu algu. Tad varbūt vajadzētu atklāti pasacīt, cik naudas saņem strādājošais un cik viens vai otrs ierēdnis, kura darba samaksa ir saistīta ar nosacīto koeficientu.
Tie latvieši, kuri aizbraukuši strādāt uz Rietumiem, tiek uzskatīti par vieniem no labākajiem strādniekiem Eiropā. Bet kāpēc par tādiem viņus neuzskata Latvijā? Pie mums uzņēmējs grib pelnīt vairāk un vairāk, mūsu uzņēmējs ir alkatīgākais Baltijā. Par dažiem latiem dienā viņš sev grib nopirkt vergu un dusmojas, ja šis ”vergs” dara darbu pa roku galam, dzer. Šis ”labākais Eiropas strādnieks” Latvijā nekad nestrādās tā, kā viņš būtu strādājis Īrijā, Norvēģijā vai Anglijā, jo tā strādāt viņš nav ieinteresēts. Ir teiciens: ”Kā maksā, tā strādā”. Maksāsim Latvijā šīs Rietumu algas, un tad redzēsim, kāda būs darba ražība, cik apzinīgi tas tiks paveikts un kāda būs kvalitāte.
Es nezinu, kādi ir peļņas procenti celtniecībā ārzemēs, bet Latvijā tie droši vien ir ļoti augsti un ietilpst nekustamā īpašuma cenā. Materiālu cenas Eiropā ir vienādas! Ne velti tāpēc, pārdodot vidēju savrupmāju Jūrmalā, par iegūto naudu var nopirkt tādu pašu īpašumu Spānijā, Portugālē, pie Vidusjūras vai Alpu pakājē, iegādāties visu dzīvei nepieciešamo, un pensionāram paliks vēl nauda, lai nodzīvotu līdz mūža galam nestrādājot… Ja nezinu celtniecības izmaksas, tad pēc sarunas ar ekonomisti no Lielbritānijas zinu tirdzniecības procentus. Zinu, ka pasaulē 5 – 7 procentu peļņa tiek uzskatīta par pietiekamu un par tirdzniecības organizācijas stabilitātes garantu, bet Latvijā tirgotājs brīžiem grib nopelnīt nevis dažus procentus, bet pelnīt vairākas reizes. Ja Anglijā sīkveikalnieks savām darba vajadzībām automašīnu var nopelnīt gada vai divu laikā, tad man pazīstams veikalnieks atļāvās gada laikā nopelnīt piecas automašīnas… Tāpēc brīžiem margarīna paciņa laukos maksā tik, it kā tā viena būtu vesta ar autobusu no pilsētas.
Komentāri