Pēdējā laika notikumi politikā liek domāt, cik liela nozīme lēmumu pieņemšanā ir tautai, kas īsti notiek Latvijā un ko vēlas panākt mūsu ievēlētie politiķi. Valdības un prezidentes nesaskaņas rezultējušās diskusijās par Satversmes 81. panta svītrošanu, valdības atkāpšanos un referendumu.
Lai gan spriešana par strīdīgajiem likuma grozījumiem notiek gan plašsaziņas līdzekļos, gan arī ikdienas sarunās, tomēr īstas skaidrības, par ko tad ir šis stāsts, ļoti daudziem nav. Tādēļ „Druva” lūdza LU sociālo zinātņu fakultātes docentam, politologam Valtam Kalniņam raksturot strīdus par Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtajiem likuma grozījumiem Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā.
Shēma, kā virzījās likuma grozījumi, jāatzīst, ir samudžināta. Valdība pieņēma grozījumus abos likumos, Saeima tos akceptēja, taču Valsts prezidente grozījumus neizsludināja, bet aizsūtīja Saeimai otrreizējai caurskatīšanai. Saeima, neņemot vērā prezidentes iebildumus, likuma grozījumus tomēr pieņēma no jauna. Prezidente, iebilstot pret šo divu likumu grozījumiem, izmantoja savas pilnvaras un apturēja likumu publicēšanu uz diviem mēnešiem, kā dēļ arī būs jāveic iedzīvotāju parakstu vākšana par to, vai referendumam būt vai nebūt.
„Lai notiktu referendums, ir jāsavāc vismaz desmitās daļas vēlētāju paraksti no tiem, kuri nobalsoja 9. Saeimas vēlēšanās, kas ir nedaudz mazāk nekā 150 tūkstoši. Ja cilvēki grib, lai būtu referendums, tad ir jāiet parakstīties. Ja nevēlas referendumu un vēlas šo jautājumu galīgo atrisināšanu atstāt valdošās koalīcijas rokās, tad parakstīties nav jāiet.”
V.Kalniņš skaidro grozījumu būtību: „Latvijā ir trīs valsts drošības iestādes – Satversmes aizsardzības birojs, militārās izlūkošanas dienests un drošības policija. Savā ziņā vissvarīgākais ir Satversmes aizsardzības birojs, jo tas tehniski nodrošina speciālās darbības, piemēram, sarunu noklausīšanos, pielaižu izsniegšanu valsts noslēpumam. Kā jebkurā demokrātiskā valstī, šīs institūcijas atrodas parlamenta uzraudzībā. Deputāti, kas strādā nacionālās drošības komisijā, var pārbaudīt, ko drošības iestādes dara, bet tam vajadzīgas pielaides, ko izsniedz Satversmes aizsardzības birojs.
Grozījumi paredz, ka ne tikai deputāti varētu pārbaudīt, ko dara drošības iestādes, bet arī nacionālās drošības komisijas pilnvarotās personas. Tātad principā jebkurš cilvēks, kuram piešķirta pieeja valsts noslēpumam. Vienlaikus ir radusies situācija, ka pieeju valsts noslēpumam var izsniegt ne tikai Satversmes aizsardzības birojs, bet arī informācijas analīzes dienests, kas ir Ministru kabineta pārraudzībā. Tas nozīmē, ka nacionālās drošības komisijas deputāti ar informācijas analīzes dienesta palīdzību var pilnvarot jebkuru cilvēku pārbaudīt un izpētīt jebko, ko dara valsts drošības iestādes. Tas arī nozīmē, ka, ja vien deputātiem interesē, viņi var noskaidrot, kādas operatīvās darbības Satversmes aizsardzības birojam ir lūdzis izdarīt KNAB, kādus telefonus KNAB noklausās un par kādiem jautājumiem notiek operatīvās darbības.
Situācijā, kad Latvijā tiek izmeklētas vairākas lietas, kas saistītas ar politiski ļoti ietekmīgām personām, ļoti negribētos, lai deputāti patvaļīgi varētu jebkuru cilvēku pilnvarot operatīvās darbības izpētei.”
V.Kalniņš norāda, ka grozījumu pieņemšanai nav bijis saprotama pamata. Sākotnēji tika apgalvots, ka bijusi neatliekama steidzamība, taču V.Kalniņš vērš uzmanību tam, ka raidījumā „Kas notiek Latvijā” Mareks Segliņš un Indulis Emsis apgalvojuši, ka deputātu sadarbība ar speciālajiem dienestiem esot pat ļoti apmierinoša un problēmu neesot: „Nav skaidrs, kādēļ bija nepieciešama šāda steidzamība. Rodas aizdomas, ka tā bija saistīta ar politiski jūtīgajām izmeklēšanām. Tas būtu vienkāršs veids, kā politiķi varētu gūt kanālu, pa kuru uzzināt, kas šajās lietās tiek darīts.”
V.Kalniņš pat secina: „Koalīcija pret Satversmes nosacījumiem izturas tik brutāli, ka, ja vien kaut kas nav rakstīts lieliem burtiem un nepārprotami nav aizliegts, tad viņi to dara. No Satversmes procedūras ir pilnīgi skaidrs, ka parakstu vākšanu par referenduma nepieciešamību vairs nevar apturēt – tāda procedūra nav paredzēta. Ja parakstus savāks, tad referendums būs.
No Satversmes arī skaidri izriet, ka ar to mirkli, kad likuma grozījumi
šādā veidā ir nodoti vēlētāju rokās, tikai un vienīgi Latvijas tautai ir dota iespēja izlemt.
Taču pašlaik valdošā koalīcija grib uztaisīt paralēlu lemšanas procesu un turpināt strādāt pie likuma, lemjot par jauniem grozījumiem. Tā ir ņirgāšanās par tautas nobalsošanas mehānismu. Ir jāizturas ar cieņu un respektu pret referendumu un nevajadzētu to censties padarīt par nevajadzīgu un bezjēdzīgu.
Ja no M.Segliņa un I.Emša teiktā varēja saprast, ka ar drošības iestādēm problēmu nav un nav arī steidzamības, tad kādēļ gan šos jautājumus nevar atrisināt pēc trim mēnešiem?”
Tomēr par Satversmes 81. panta svītrošanu V.Kalniņš atzīmē: „Nav jau problēma panta izmantošanā. Problēma ir Satversmes pārkāpšanā un 81. panta nosacījumu neievērošanā. Pants paredz, ka to var izmantot, ja pastāv neatliekama vajadzība. Ja tāda ir, kādēļ gan to neizmantot.
Ja politiskie spēki neievēro Satversmi un atrisina situāciju, šo pantu svītrojot, tad tā ir smalku jautājumu labošana ar „lauzni”.”
Lai gan V.Kalniņš nav vienīgais, kurš vērš uzmanību uz politiķu nevērīgo attieksmi pret valsts pamatlikumu un tautas iespējām izteikt viedokli, tomēr „karavāna iet uz priekšu” un pašlaik Saeima ir pieņēmusi lēmumu, ka abi likumprojekti galīgajā lasījumā tiks laboti četras dienas pirms parakstu vākšanas par referendumu. Politiķi, kā jau bija paredzams, skaidro, ka tādējādi referendumam vairs nebūšot jēgas, jo līdz ar grozījumu stāšanos spēkā likumi būtu tādā redakcijā, kādi tie bija pirms grozījumiem 81. panta kārtībā.
Parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par prezidentes apturētajiem likumiem „Grozījumi Nacionālās drošības likumā” un „Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā” norisināsies no 3. aprīļa līdz 2. maijam. Parakstīties būs iespēja četras stundas dienā pašvaldību noteiktās vietās.
Komentāri