Āraišu ev.lut. draudzes mācītājs
“Bet visās lietās mēs parādamies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā. Šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā.” Pāvila 2. vēstule korintiešiem 6: 4-7
Ik gadu, sagaidot pavasara atnākšanu, mūsu zemē, Latvijā, vienlaikus pieminam arī uz Sibīriju izsūtījumā aizvestos. Zemniekus, kuri jau ar saimnieka acīm vērās
dabas atmodā un gatavojās pavasara darbiem. Mēs pieminam arī visus citus – tos, kuri bija armijā, vadošos amatos, kultūras darbinieki, garīdznieki, skolotāji – dažādus ļaudis. Kas viņus vienoja? Padomju režīms viņus nespēja ierindot
savās sociālajās struktūrās – tādi Latvijā bija lieki. Vēl vairāk, tā nebija nejauša izmisuma pilna atbrīvošanās no ienaidnieka, bet gan labi plānots pasākums, vienlaikus veidojot bāzi nākamajai padomju lauksaimniecības iekārtai – kolhoziem. Kāds to laiku liecinieks man reiz stāstīja, ka zemniekiem 1948. gada rudenī bijusi ļoti laba raža un līdz ar to ienākumi. Atguvušies pēc kara, iepriecināti par darba augļiem, lauku ļaudis sāka lūkoties nākotnē cerīgāk. Tad nu varas iestādes vēlā rudenī esot rīkojušas lauksaimniecības mašīnu izstādi, kur daudzi iegādājušies tehniku nākamā pavasara vēl vērienīgākiem zemes darbiem. Tehnika tika savesta mājās. Pagrabos rūpīgi saglabāta sēkla. Un uz nākamajiem lauku darbiem lūkojās cerību spārnoti saimnieki. Patiesi, izvedot viņus šai brīdi, padomju varas vīri varēja būt droši, ka jaunie kolhoznieki sējai sagatavosies un neprasmes dēļ neko vairs sabojāt nepaspēs.
Šāds plāns bija nežēlīgs un kā tāds pārdomāts līdz detaļām. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ daudzi saimnieki nespēja noticēt, ka tuvojas briesmas, un, kaut arī dažkārt tika brīdināti, tomēr nekur nebēga un neslēpās. Un tā vēl vairāk atviegloja varas iestāžu darbu, jo visi jau bija savās mājās, uz vietas.
Jā, par šiem notikumiem vajag runāt un tos pieminēt, un mācīt nākamajām paaudzēm. Cerībā, ka kaut kas līdzīgs nekad vairs neatkārtosies. Tikai vai par to varam būt droši?
Cilvēces vēsture ir pilna ar vērienīgiem plāniem, kad cilvēki, tautas vai ļaužu grupas tiek pakļautas un pazemotas augstāku ideju vārdā. Idejas, kuras dzimušas cilvēku prātos,
citos mēdz rast dzirdīgas ausis un pieaugt, un pieaugt. Zīmīgi, ka daudzas – līdzīgi kā nacionālsociālisms un komunisms – vispirmām kārtām bijušas kā saulainas nākotnes vīzijas. Un tikai ar laiku izrādījās, ka vairs nepakļaujas kontrolei un sevis uzturēšanai prasa jaunus un jaunus cilvēku upurus. Proti – tās prasa ienaidnieku. Jo par ideju taču ar kaut ko jācīnās…
Krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins savā grāmatā “Gulaga arhipelāgs” daudzās izsūtīto straumes dēvē par “plūsmām”, kur starp daudziem komunisma idejas ienaidniekiem – kulakiem, armijas virsniekiem, vāciešiem, grieķiem un ukraiņiem, vārpu lasītājiem Krievijas kolhozu laukos, ārstiem – sabotieriem un citiem, piemin arī latviešus…
Kā vieni no daudzajiem mēs droši varētu nonākt padomju režīma iznīcināto sarakstā, ja vien nebūtu saskatāma kāda būtiska atšķirība. Kā apustulis Pāvils pirms 2000 gadiem raksta Korintas draudzei – mēs esam parādījušies savās grūtībās lēnprātībā, patiesības atziņā un Dieva spēkā.
Daudzas no slavenā krievu rakstnieka pieminētajām plūsmām nekad neatgriezās un neko no atņemtā neatguva. Un tieši no šī viedokļa raugoties, mēs kā tauta esam bijuši īpašā Dieva gādībā. Katrs izsūtītais droši vien varētu uzrakstīt savu pārdzīvojumu vēsturi. Par izmisumu un neziņu aresta un izsūtījuma brīdī. Par atziņu, ka šķiet, zaudēts viss, uz ko šai pasaulē liktas cerības. Par ceļā un svešumā zaudētajiem tuviniekiem. Un beidzot, par skatu, kāds atklājās, atgriežoties Latvijā. Vai tas nebūtu bijis iemesls uzsākt jaunu, pretējā virzienā vērstu cīņu? Mēs to neesam darījuši, bet gluži pretēji, ar dziesmām un lūgšanām atguvuši savas zemes neatkarību un iespēju aizvesto pēcnācējiem atkal šeit strādāt un reiz iesākto turpināt.Un zem citas varas spiediena neesam pazaudējuši savu identitāti.
Tāda rīcība un notikumi nebija un nav iespējami bez Dieva vadības. Kaut arī dažkārt ikdienas darbu steigā paši par to piemirstam. Rīt, pieminot aizvestos, ir ļoti būtiski ieraudzīt blakus lielvaras netaisnībai un mūsu nelaimei – lielo Dieva vadību un sardzi pār mums – visiem kopā.
Ideju varas mēdz atkārtoties, ieguvušas citu seju. Šodienas ekonomiskā trimda – daudzi aizbraukušie pasaulē lielākas peļņas meklējumos – daudzos vaibstos ir līdzīga izvešanām pirms 60 gadiem. Tā atnes līdzi izpostītas cerības ģimenēs, pamestus laukus un mājas, svešus saimniekus mūsu zemē. Kas zina, ko vēl atnesīs vērtību liberālisms, kas ar sparu no pasaules cenšas iemājot mūsu zemē. Un mēs, gan savā pieredzē lūkojoties, gan ieklausoties Dieva vārdā, varam būt pārliecināti, ka tikai uzticēšanās Dievam, kas mūs daudzkārt ir glābusi, arī turpmāk būs mūsu tautas izdzīvošanas un pastāvēšanas pamats. Patiesi, pasaules mērogā mēs esam skaitliski maza tauta. Bet Svētā Gara spēkā esam lieli un pasargāti. Tieši Gara spēks ir šodienas pateicības un pieminēšanas vērts. Un Dieva gudrība un vadība – pats svarīgākais, ko izlūgties arī turpmāk mūsu zemei – Latvijai.
Komentāri