Līgatnes vidusskolas skolotāja
Viens no vecāko klašu skolēnu grūtākajiem uzdevumiem ir izvēlēties profesiju un mērķtiecīgi tai gatavoties. Šobrīd daudzi 12. klases skolēni vēl nezina, kas viņi gribētu būt, nespēj iztēloties savu darba dzīvi. Tas ir satraucoši, ja, tuvojoties 12. klases beigām, jaunietis vēl nevar apjaust, ko pēc skolas absolvēšanas darīs – strādās vai mācīsies. Šī neziņa mūsdienās saistās arī ar pārliecības trūkumu par sevi, moka arī neziņa, vai profesija, ko izvēlēsies studēt, nākotnē Latvijā būs vajadzīga. Šodienas jauniešiem ļoti svarīgs izvēles faktors ir nauda, ko varēs profesijā nopelnīt.
Vadot sociālo zinību stundas pamatskolas klasēs, šogad par nākamās profesijas izvēli rosināju aizdomāties jau 8. klases skolēnus. Klase gatavojās Ēnu dienai, kad daudzos uzņēmumos un iestādēs darba dienu aicināti vērot skolēni, ēnojot profesionāļus. Lai ēnošana būtu produktīva, pirms tam skolā notika sagatavošanās darbs – bērni mācījās rakstīt darba ņēmēja iesniegumu, sastādīja savu CV, izteicās, kuru profesiju pārstāvjus vēlētos ēnot. Atsaucās Līgatnes papīrfabrika, turp devās 13 bērni, lai vērotu darba dienu fabrikas administrācijā un ražošanā, bet trīs meitenes devās uz rehabilitācijas centru „Līgatne”. Ēnu diena izvērtās par lielisku profesiju iepazīšanas iespēju. Arī no profesionāļiem, viņu aizpildītām anketām saņēmu apstiprinājumu, ka mēģinājums jauniešus iepazīstināt ar darba dzīvi izdevies, un ieteikumos atzinīgi novērtēta bērnu vēlme izzināt patieso ikdienu.
Bērni pēc tam rakstīja pateicības vēstules ēnotajiem cilvēkiem. Arī tajās bija daudz pozitīva, jo skolēni pēc Ēnu dienā piedzīvotā jutās pacilāti. Astotklasnieki vēl ir par jauniem , lai izdarītu profesijas izvēli, bet redzot, ar kādu degsmi viņi stāsta par pieredzēto, sapratu, ka tas bijis tā vērts. Ceru, ka kāds no viņiem arī tika patiesi ieinteresēts, viņam būs paliekošs iespaids. Nākamgad Ēnu dienā jau varētu iesaistīt kā 8., tā 9. klases skolēnus. Ceru, ka Līgatnes uzņēmēji būs vēl
atsaucīgāki un bērnu vēlmes sakritīs ar piedāvājumu pilsētā. Šogad vēl neviens neizvēlējās iepazīt darbu pašvaldībā, bērnudārzā, galu galā arī skolas vadības darbu.
Tā vien šķiet, ka mana paaudze daudz vairāk novērtē darbu pēc svarīguma un aizrautības, nevis pēc saņemtās algas, bet bērniem tieši samaksa izvēlē šķiet primārā, viņi jautā – cik par darbu maksās? Sociālo zinību stundu diskusijās audzēkņi man jautājuši – kā jūs varat samierināties ar tādu algu? Mēs taču esam šo profesiju apguvuši, cītīgi studējot, protam šo darbu strādāt. Bērni, kuru vecāki ir skolotāji, zina, kāda ir reālā dzīve. Un tad bērni aizdomājas – kāpēc man vispār mācīties. Bet tā, protams, nedomā visi.
Cerībā, ka idejas par studijām vēl dzims, ar 12. klases audzēkņiem braucām uz izstādi „Skola 2007” Rīgā, kur izzinājām augstskolu piedāvājumu. Ticu, ka ikviens
skolēns pēc vidusskolas absolvēšanas savu nišu atradīs. Atceros šaubas savos skolas gados. Arī tad, ja zināji, kas gribi būt, šaubas vienalga neatkāpās. Man tas neliekas dīvaini, ja jaunieši aizdomājas, vai alga profesijā būs adekvāta tam, ko viņiem nāksies ieguldīt izglītībā. Taču ir vēl kāda patiesība, par ko stāstu audzēkņiem – jo vairāk mācīsies, jo vairāk tas atmaksāsies. Pilnīgi viss, ko tev dzīvē iznāk pieredzēt, ko iemācies, nav nejaušs, tas var noderēt.
Pirms krietna laika mācījos grāmatvedību. Kaut izvēle šķita nejauša, dzīve piespēlēja situācijas, kad grāmatvedība tiešām bija nepieciešama. Šobrīd apgūtās prasmes ir liels pluss, mācot sociālās zinības.
Mūsdienu skolēnus reizēm ir ļoti grūti pārliecināt. Spēcīgāks izrādās vilinājums doties strādāt uz ārzemēm. Ir jaunieši, kuri to jau izmēģinājuši vasaras brīvlaikā un jūtas apmierināti, jo darbs ārzemēs ir labi apmaksāts. Domāju, jābūt ļoti pārliecinātam, lai ietu pa izglītības ceļu, sajustu vajadzību pēc tās. Lai nepārņemtu vilinājums labu naudiņu pelnīt jau šodien. Bet vai tā būs ilgi– visu darba dzīvi? Vai ikdienā no pirmdienas līdz piektdienai pietiks tikai ar darbu, kas nes peļņu , vai arī būs nepieciešamība atrast darbu, kas arī aizrauj, kas ir tuvs sirdij?
Šogad 10. klasē liela daļa mācās ar motivāciju, ka tālāk studēs. Daļa vidusskolu izvēlējušies tāpēc, ka vecāki tā likuši. Ja tikai pienākuma sajūta pavada visus vidusskolas gadus, tad rezultāts nav tas labākais, bet ne reti pēc gada – 11. klasē nāk saprašana un prāts mainās, izglītošanās kļūst svarīga pašam skolēnam. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri